gailēt
gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,
1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;
2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]
Avots: ME I, 584
1) [gàilēties 2 Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;
2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]
Avots: ME I, 584