Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'iedauzīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'iedauzīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

iedauzīt

ìedaũzît,

2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡

3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,

2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡

3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.

Avots: EH I, 508

piedauzīt

pìedaũzît,

1) anstossen:
tu kāju pie akmins nepiedauzīsi Ps. 91, 12. līdz piedauza mājiņas durvīm,- durvis pašas atveras LP. V, 239;

2) durchprügeln:
Virvelis piedauzīja ve̦cākuo brāli MWM. VIII, 604. Refl. -tiês,

1) (sich) anstossen:
griezīsies viņš atpakaļ uz savas zemes stiprumiem un piedauzīsies un kritīs Glück Daniel 11, 19;

2) Anstoss nehmen
U. - Subst. piedaũzîšana, der Anstoss: viņi te dzīvuoja tikai par piedauzīšanu Kaudz. M. 177. piedauzīšanām (būs) vairuoties Glück Ezech. 21, 15.

Avots: ME III, 243

Šķirkļa skaidrojumā (6)

iebokāt

‡ ìebuokât "iekult, iedauzīt (graudus)": viņš jau iebuokājis rudzus Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506

iedaudzīt

ìedaũdzît,

1) zertrümmern, zerschlagen:
tuo satrieciet kâ ielīkušu sienu un iedauzītu mūri Psalm 62, 4. būtu kādam pakausi iedauzījis A. XX, 867;

[2) durch Schläge nückisch machen:
viņš zirgu tâ iedauzījis, ka ne˙maz neiet Mag. XIV, 1, 162.]. Refl. - tiês,

1) einen Schlag bekommen, sich zerschlagen:
ābuoļus ņe̦mat zemē, ka neiedauzās Vīt. 30;

2) sich herumtreibend (irgendwo) herein -, hineingeraten:
kad tikai nav upē iedauzījušies Jauns.

Avots: ME II, 8

iepolēt

ìepuolêt,

1) "?": iepuolēja ziedienā BW. 11581, 2;

[2) "= iedauzīt" (?) um Tuckum].

Avots: ME II, 54

pa-ukņīt

‡ pa-ukņît (?),

1) "pašūpuot" Īslīce; "pa-učāt" Erlaa;

2) "piedauzīt pie sāniem" Kr.-Würzau.

Avots: EH XIII, 184

pieķūlēt

pìeķūlêt,

1) "piedauzīt, anschlagen" Salis, "приколачивать" Naukschen;

2) vollstopfen:
pieķūlēju (ar riekstiem) pilnu muti Latv., Lemsal.

Avots: ME III, 264

plerkšķēt

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt 2 Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337