znuõts (gr.
γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen,
znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur.
znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich)
znuotelis Blieden,
der Schwiegersohn St., U.;
der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen
(unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.:
viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var.
div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1.
visur man znuoti, radi (Var.:
znuotu rad[i], znuota radi) 3844.
visur mani znuotu sauc 3844, 3 var.
kalpa vīru znuotu (Var.:
svaini) saukt 15328 var.
mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509.
tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var.
šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477.
meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.:
znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.).
nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10.
znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten
znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen:
tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21.
Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.Avots: ME IV,
748,
749