izdabāt
izdabât: citu lē̦ti i., jemandes Absehen erraten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Absehen"). cilvē̦ku i., das Natürliche einer Person kennen lernen ebenda (unter "natürlich").
Avots: EH I, 440
Avots: EH I, 440
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izdabāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izdabāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
izdabāt
izdabât, auch izdabuôt, jem. zu Gefallen tun, es jem. recht machen, befriedigen: nevar dievs, nevar ve̦lns līgaviņai izdabāt BW. 27198. nevarēju vīra mātei izdabāt BW. 23345. Mit dem Acc. ungew.: māmiņu izdabuoju BW. 23544. lai es varu izdabāt treju kungu valuodiņu 1922. gudri mani māte māca, kaut varējis izdabāt (wenn ich den Rat nur richtig ausführen könnte): necērt cirvi akmenī, nesvied meitu ūdenī! 30144, 2. Refl. - tiês, aus der Art schlagen, ausarten: tas dē̦ls ir izdabājies.
Avots: ME I, 724
Avots: ME I, 724
Šķirkļa skaidrojumā (5)
izdalbāt
izkalpot
izkal˜puôt,
1) ausdienen, zu Ende dienen:
izk. savus gadus. pie viņa ne˙viens nevarēja izkalpuot visu gadu LP. VII, 192. dē̦ls tik ātri ve̦lnam izkalpuojis IV, 214;
2) jem. recht machen, befriedigen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izkalpuot (Var.: izdabāt) BW. 4150, 3. Refl. - tiês, zur Genüge dienen.]
Avots: ME I, 747
1) ausdienen, zu Ende dienen:
izk. savus gadus. pie viņa ne˙viens nevarēja izkalpuot visu gadu LP. VII, 192. dē̦ls tik ātri ve̦lnam izkalpuojis IV, 214;
2) jem. recht machen, befriedigen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izkalpuot (Var.: izdabāt) BW. 4150, 3. Refl. - tiês, zur Genüge dienen.]
Avots: ME I, 747
izklausīt
izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
iztikt
iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,
1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;
2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;
3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;
4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.
Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5
Avots: ME I, 818
1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;
2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;
3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;
4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.
Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5
Avots: ME I, 818
šmādaris
‡ šmàdaris 2 od. šmàderis 2 PV. "urkņītājs; iznicinātājs; pārgudrinieks": tādam šmāderim ne˙kad nevar izdabāt.
Avots: EH II, 648
Avots: EH II, 648