izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456