aizkļūt
àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izkļūt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izkļūt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
izkļūt
izkļũt [li. iškliúti], intr., herauskommen, davonkommen: izkļuvis gan pusdzīvs nuo avuota laukā LP. VI, 206. izkļuvām ar ve̦se̦lu ādu V, 40.
Avots: ME I, 754
Avots: ME I, 754
Šķirkļa skaidrojumā (10)
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
dot
duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
izlāpīt
izlãpît, ‡ Refl. -tiês,
1) bis zum Überdruss flicken
PV.: e̦sam izlāpījušies (jumtus) atņe̦mu ņe̦mām, bet jumti, kâ tecējuši, tâ te̦k;
2) sich aus-, durchhelfen (behelfen)
Ar.: gan jau ar luopu ē̦damuo izlāpīsimies (izlīdzēsimies) PV. negribēja patiesību teikt un meģināja ar šādām tādām izrunām i. Jürg.; "nuo ķe̦zas izkļūt" Dunika.
Avots: EH I, 462
1) bis zum Überdruss flicken
PV.: e̦sam izlāpījušies (jumtus) atņe̦mu ņe̦mām, bet jumti, kâ tecējuši, tâ te̦k;
2) sich aus-, durchhelfen (behelfen)
Ar.: gan jau ar luopu ē̦damuo izlāpīsimies (izlīdzēsimies) PV. negribēja patiesību teikt un meģināja ar šādām tādām izrunām i. Jürg.; "nuo ķe̦zas izkļūt" Dunika.
Avots: EH I, 462
klizma
klizma, klizme JR. IV, 78,
1) das Malheur, Unglück, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
kur klizma pie viena luoga klabinās, tur laime pie uotra labinās. lai sāk, kuo sākdams, visur klizma klizmas galā LP. V, 307. es jau nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu IV, 111;
2) die Nachrede, das Geschrei
LD.; Zank, Streit U.
Avots: ME II, 230
1) das Malheur, Unglück, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
kur klizma pie viena luoga klabinās, tur laime pie uotra labinās. lai sāk, kuo sākdams, visur klizma klizmas galā LP. V, 307. es jau nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu IV, 111;
2) die Nachrede, das Geschrei
LD.; Zank, Streit U.
Avots: ME II, 230
murināt
peikāties
‡ peikâtiês (mit hochle. ei aus ĩ?) Dricēni, Silajāņi, Welonen "raudzīt izkļūt nuo staignas vietas."
Avots: EH XIII, 218
Avots: EH XIII, 218
repis
I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene 2 I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?
Avots: ME III, 512
Avots: ME III, 512
sīkme
sīkme,
1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;
2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.
Avots: ME III, 852
1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;
2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.
Avots: ME III, 852
tagadējs
tagadẽjs Mag. IV, 2, 150, U., jetzig, nunmehrig: nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111.
Avots: ME IV, 123
Avots: ME IV, 123
urga
I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr 2 ) Saikava, (mit ur̂ 2 ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr 2 ), Selg., Siuxt (mit ur̂ 2 ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr 2 ), ein Giessbach U., ur̂dziņa 2 , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas 2 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.
Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.
Avots: ME IV, 304
Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.
Avots: ME IV, 304