Paplašinātā meklēšana

izklaîdu,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Oknist n. FBR. XV, 184, Warkl.: tā vāle ir i. (ist auseinandergebreitet)
Linden in Kurl. bē̦rzlapes aug tâ izklaidāk ebenda. gan pulciņā, gan i. klīzdami Janš. Līgava I, 298.

Avots: EH I, 455

izklaîdu, izklaîdus Ahs., izklaidā, izklaidām Rainis Gals un sākums 19,

1) zerstreut, einzeln
Grühn.: izklaidus viņa (zâle) ne˙kad neaug, bet čumurā LP. VI, 10. latviešu zemē redzi izklaidus guluošas mājas Lautb. ļaudis, tāli viens nuo uotra dzīvuodami... BW. III, 1, 5;

2) * zerstreut, konfus:
viņš teica tâ savādi izklaidu Vēr. II, 141; 316.

Avots: ME I, 751

‡ pusizklaidus, halbzerstreut (?): tie nāca p. Austriņš Raksti V, 238.

Avots: EH II, 332

iklaîda ,* die Zerstreuung: viņš citur meklē izklaidu RA.

Kļūdu labojums:
iklaida* = izklaida*

Avots: ME I, 751

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

izklaids ,* zerstreut, konfus: Juris atbildēja itkâ izklaidās duomās nuogrimis A. XII, 524. viņš savu izklaiduo skatienu izvairīja nuo manis 830.

Avots: ME I, 751

I rũte, rũts, -s, rùts ² Kl., Lis., Prl., -s,

1) das Carreau, das rautige Viereck:
zib ielāpu rūtis V. Eglītis;

2) das Karo im Kartenspiel:
rūte trumpā Alm. Kaislību varā 81;

3) die Fensterraute;

4) das Viereck auf dem Acker, da ein Düngerfuder hinkommen soll
U., ein Flächenmass: pūra vietai 225 rūtes Sassm. sēšanu var izdarīt izklaidus, rindās un uz rūtīm Konv. ² 2357;

5) uz rūtīm, uz rūšu rūtīm, auf ff, wie nach Noten :
tāds smurgulis ņe̦m tevi izģunnēt uz rūtīm Naud. Zangus izlē̦klāja uz rūšu rūtīm Alm. Nebst estn. rūť "Fensterscheibe, Carreau" aus mnd. rute "Viereck, Fensterscheibe".

Avots: ME III, 574