Paplašinātā meklēšana

izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.

Avots: ME I, 756

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756

izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.

Avots: ME I, 756

‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.

Avots: EH I, 33

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

nùomal˜t: linus n. un izkulstīt FBR. XVI, 93. Refl. -tiês,

1): mahlend sich abquälen
Delle Neg. nieks 78; ‡

2) an od. in einer Maschine den Tod finden
Segew.

Avots: EH II, 66

pãrkul˜stît, ‡

2) = izkulstît (perfektiv) Oknist: vairāk kâ puse jau pārkulstīta.

Avots: EH XIII, 203

salùocît, tr.,

1) zusammenbiegen, zusammenfalten:
papīru; avīzi Stari II, 185; vē̦stuli; drēbi. liniņi izkulstīti, pūriņā saluocīti BW. 28352. saluokāmais od. saluocāmais (RKr. VI, 98) nazis, ein zusammenzuklappendes (Taschen)messer;

2) aufessen:
kas man atlika, tuo levuks saluocīja kâ nieku Jauns.;

3) "пораскачать" Spr.;

4) "смутить" Spr. Refl. -tiês, sich zusammenfalten, zusammenbiegen:
papīrs saluocījies. mati tam saluocījušies un sapinkājušies Vēr. I, 898.

Avots: ME II, 677

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466