izkult
izkul˜t [li. iškùlti], tr.,
1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;
2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);
3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;
4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,
1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;
2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;
3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.
Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis
Avots: ME I, 756
1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;
2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);
3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;
4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,
1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;
2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;
3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.
Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis
Avots: ME I, 756