aizmīlēt
àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izmīlēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izmīlēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
izmīlēt
izmĩlêt (li. išmylė´ti ),
1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡
2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡
3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.
Avots: EH I, 467
1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡
2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡
3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.
Avots: EH I, 467
izmīlēt
izmĩlêt, lange Zeit lieben und zu lieben aufhören: Alma e̦suot Uozuoliņa izmīlē̦ta brūte MWM. VIII, 331. un viss tas ne vis tamdeļ, ka es Soņā būtu aluojies vai tuo izmīlējis Vēr. I, 1507. Refl. - tiês,
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773