izmīlēt
izmĩlêt, lange Zeit lieben und zu lieben aufhören: Alma e̦suot Uozuoliņa izmīlē̦ta brūte MWM. VIII, 331. un viss tas ne vis tamdeļ, ka es Soņā būtu aluojies vai tuo izmīlējis Vēr. I, 1507. Refl. - tiês,
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773