aizpūt
‡ àizpũt, anfaulen, faul werden: aizpuvis kuoks, ābuols. daudz kas aizpuvis pie mums Deglavs Rīga II, 1, 381.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izpūt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izpūt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
aizpūta
aizpūtināt
izpūt
izpũt (li. išpúti), intr.,
1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;
2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,
1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;
2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.
Avots: ME I, 788
1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;
2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,
1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;
2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.
Avots: ME I, 788
izpūtināt
Šķirkļa skaidrojumā (12)
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
aizpūst
àizpùst,
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
izcelt
izcel̂t [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izgudzēt
izgudzêt,
1) "ausfaulen,
izpūt" : kuokam vidus izgudzējis Drobbusch;
2) schwammig werden
(izkurcēt) Bauske.]
Avots: ME I, 741
1) "ausfaulen,
izpūt" : kuokam vidus izgudzējis Drobbusch;
2) schwammig werden
(izkurcēt) Bauske.]
Avots: ME I, 741
izpūst
izpùst, Refl. -tiês,
2) izpūties pie viena gala, gan arī pie uotra gala Pas. XII, 199; ‡
3) (im Winde) austrocknen
(intr.) Ahs., Frauenb.: pamiklu sìenu mē̦dz izlaist saulē un vējā, lai izpūšas.
Avots: EH I, 475
2) izpūties pie viena gala, gan arī pie uotra gala Pas. XII, 199; ‡
3) (im Winde) austrocknen
(intr.) Ahs., Frauenb.: pamiklu sìenu mē̦dz izlaist saulē un vējā, lai izpūšas.
Avots: EH I, 475
izpūst
izpùst (li. išpũsti), tr.,
1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;
2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;
3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;
4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;
5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,
1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;
2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.
Avots: ME I, 787
1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;
2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;
3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;
4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;
5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,
1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;
2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.
Avots: ME I, 787
izvizināt
lāktīt
làktît 2 (unter lāktêt),
1): auch Druw.; izpūt nu skalu, tē̦v! kam nu vairs tuo gaismu lāktī? Azand. 30. skali lāktīja gaišu uguni 79. kāds kvēpinaja un lāktīja ar skalu Ciema spīg. 261.
Avots: EH I, 727
1): auch Druw.; izpūt nu skalu, tē̦v! kam nu vairs tuo gaismu lāktī? Azand. 30. skali lāktīja gaišu uguni 79. kāds kvēpinaja un lāktīja ar skalu Ciema spīg. 261.
Avots: EH I, 727
pūtin
sapūst
sapùst, tr.,
1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;
2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;
3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;
4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;
5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.
Avots: ME III, 710
1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;
2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;
3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;
4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;
5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.
Avots: ME III, 710
strūkla
strũkla C., Karls., Līn., Iw., strùkla 2 Prl.,
1) strũkla PS., strūkle, eine Wasserader
U.; eine besondere Schicht (Ader, Metallader) in der Erde, z. B. Granitschicht Biel. n. U.;
2) strũkla C., Nötk., Ermes, Arrasch, Jürg., Bauske, Dunika, Dond., strùkla 2 Sessw., strũkle Wandsen, strùkle 2 Schwanb., Golg., Gr. - Buschh., strūkle Memelshof, der Strahl, Wasserstrahl:
ūdens strūkle Kaudz. ūdens te̦k strūklām Dunika, Bauske. lietus strūklas Stari I, 377. lietus gāžas strūklēm Iw. (mit ũ), Memelshof, Wandsen. asins strūkle Schwanb., Golg., Gr. - Buschh. asins te̦k strūklām Arrasch, Jürg. šķidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. 2 697. - strūklām stiepdamās ceļas uz augšu... migla Vēr. 1, 1027. uzpīpējis, tas izpūta dūmu strūklu MWM.;
3) strũkla Dond., strũklis (li. strūklys "Rinnsel"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) Dond., Wandsen, ein Eiszapfen (am Dach);
4) ein Lichtstrahl, z. B. Lichtsäulen des Nordlichts
Kronw. n. U. Nebst li. struklė "Wasserstrahl" zu straujš, s. Leskien Abl. 310.
Avots: ME III, 1097
1) strũkla PS., strūkle, eine Wasserader
U.; eine besondere Schicht (Ader, Metallader) in der Erde, z. B. Granitschicht Biel. n. U.;
2) strũkla C., Nötk., Ermes, Arrasch, Jürg., Bauske, Dunika, Dond., strùkla 2 Sessw., strũkle Wandsen, strùkle 2 Schwanb., Golg., Gr. - Buschh., strūkle Memelshof, der Strahl, Wasserstrahl:
ūdens strūkle Kaudz. ūdens te̦k strūklām Dunika, Bauske. lietus strūklas Stari I, 377. lietus gāžas strūklēm Iw. (mit ũ), Memelshof, Wandsen. asins strūkle Schwanb., Golg., Gr. - Buschh. asins te̦k strūklām Arrasch, Jürg. šķidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. 2 697. - strūklām stiepdamās ceļas uz augšu... migla Vēr. 1, 1027. uzpīpējis, tas izpūta dūmu strūklu MWM.;
3) strũkla Dond., strũklis (li. strūklys "Rinnsel"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) Dond., Wandsen, ein Eiszapfen (am Dach);
4) ein Lichtstrahl, z. B. Lichtsäulen des Nordlichts
Kronw. n. U. Nebst li. struklė "Wasserstrahl" zu straujš, s. Leskien Abl. 310.
Avots: ME III, 1097
visunevisāds
visunevisâds, visunevisâdîgs, visuvisâds, allerlei, verschieden: uzbrūk . . . sē̦rgas visunevisādas MWM. VIII, 28. visuvisādi (auf verschiedene Weise) bij izpūtušies sveces LP. VI, 591. visunevisādīgi putn(īn)i Pas. VI, 81, VII, 14.
Avots: ME IV, 627
Avots: ME IV, 627