Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'jaunava' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'jaunava' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)

jaunava

jaûnava, Demin. auch jaunavīte BW. 887; 8068,

1) die Jurgfrau:
viņa bija jau izaugusi par staltu jaunava;

2) die Neuvermählte, die junge Frau
Lettg.;

3) die Schwiegertochter:
es būšu tava jaunaviņa, tava dē̦la līgaviņa BW. 1939. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte 887;

4) Jugfrau (Sternbild).

Avots: ME II, 99

Šķirkļa skaidrojumā (40)

aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizvaiņot

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


bezvietas

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287


cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378


glītene

glītene (Neölogismus?), eine schmucke, hübsche Frauensperson (?): pacēlās ... jaunavas, šmaugas glītenes Veselis Dienas krusts 38.

Avots: EH I, 393


greznīgs

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651


gurste

II gur̂ste 2 , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684


izgaidīties

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735


izvīt

izvît [išvýti, ksl. izviti], tr., windend, flechtend verbrauchen: viņš vaiņagā izvija visas puķes. Refl. - tiês,

1) sich winden, sich schlängeln:
lielā luokā ap viņām izvijās strauts MWM. VI, 216;

2) entschlüpfen:
jaunava viegli izvijās pa durvīm MWM. XI, 183.

Avots: ME I, 831


klupiņu

II klupiņu [li. klùpiniu "падая на колѣни"], klupiņus, klupņus Allend., klupšis, klupšu, klupšus, stolpernd, strauchelnd: klupņus, kritņus viņš skrēja B. Vēstn. Uozuols ieklupa klupšis veikalā A. XVI, 483. klupšus klupdams un e̦lzdams viņš devās pie ķēniņa Etn. II, 176. abas jaunavas klupšus, krišus steidzās lejā A. XV, 112.

Avots: ME II, 236


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


linmatains

linmataîns,* flachshaarig: linmataina jaunava Vēr. II, 1161.

Avots: ME II, 472


melnmatains

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598


noblīkšēt

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763


noblīkšķēt

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763


noslīcināt

nùoslìcinât, tr., ertränken: smags muskulis iegrūž darbinieku upītē nuoslīcina LP. VIl, 31. Refl. -tiês, sich ertränken: jaunavas upē nuoslīcinājušās LP. VII, 1040.

Avots: ME II, 852


notrūkt

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878


padauza

padaũza (li. padaužà "Vagabund") [auch Grünh., Warkh., Wessen], padauze Etn. l, 138, C., Bers., Lub., U., comm., padaũzis [Zaravič, De̦glavs Rīga II, 2, 777, padauzs U.], auch padauža Nerft, comm., der Lärmmacher, Springinsfeld, Bummler, ein unrahiges, unstätes Wesen: padauza - nepastāvīgs rādījums: suns, kas visur dzīvuo, kur tik tuo uzņe̦m, jauneklis, kas lakstuodamies iet nuo vienas jaunavas pie uotras Etn. II, 50. ne guoda tam, ne kauruz, padauza! Druva I, 280. nu padauzi, kur vakar biji un kur nauda? Etn. III, 175. lai skrien pa pasauli pasaules padauži! Plūd. viņš tūlīt drazās pulkā un griezās kâ padauža Jauns.

Avots: ME III, 15


paķircināt

paķir̃cinât, tr., ein wenig reizen, necken: viņam tikās puisi mūžam paķircināt LP. III, 11. Refl. -tiês, einander reizen, necken: jaunavas paķircinājās savā starpā Purap.

Avots: ME III, 53


pamèbģēt

pameņ̃ģêt, intr., ein wenig tändeln, charmieren, scherzen, spielen: gribu jauna knēvelīša, kas ar mani pameņģē BW. 10940. Refl. -tiês, mitełnander scherzen, tändeln, spielen, charmieren: jaunava uzaicinājuse puisi pameņģēties LP. VII, 1072.

Avots: ME III, 69


pusbērns

pusbḕ̦rns, ein Stiefkind Golg., ein halbes Kind: pus˙bē̦rns vēl, jaunava, kâ pumpuriņš nuo rīta MWM. VIII, 2.

Avots: ME III, 423


riestot

rìestuôt Drosth., auch riêkstuôt 2 Peb., intr., tollen, spielen, tändeln: kaunies... ar lielām meitām riestuot! Seibolt. kâ riestuodama jaunava pagrieza savugalvu pret Emilu Dievkuociņš. kuo nu, bē̦rni, riekstuojat? Peb. Refl. -tiês,

1) riestuôtiês N.-Peb., riestuoties 2 Gr.-Buschhof, totlen, scherzen; "āvīties, dīdīties";

2) riẽstuôtiês Bl:, rìestuôtiês Wolm., riekstuôt 2 Golg., falzen, sich in der Brunstzeit befinden
U.: putni riestuojas Erlaa, riêkstuojas 2 A.-Peb. zaķi riestuojas Janš. Dzimtene V, 179.

Avots: ME III, 548


sadzejot

sadzejuôt, tr., ersinnen, erdichten: pāris pantiņu e̦smu sadzejuojis Vēr. 1, 211. jaunava le̦puojas ar . . . nuozagtiem pantiem, tuos dē̦vē̦dama par savu sadzejuojumu M. Aruons.

Avots: ME III, 620


sagrūstīt

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631


sagūstīt

sagũstît, tr., ergreifen, fangen, einfangen, in Gefangenschaft nehmen: ķēniņš sagūstīja jūrniekus LP. VII, 216. uotrais sagūstījis ir pašu Laimiņu ebenda 305. putns vēl nebij ne labi sagūstīts IV, 150. jaunava, kas vīra sirdi ātri sagūsta Sadz. viļņi 16.

Avots: ME II, 633


saimestība

sàimestība 2 : auch ("saime, saimniecība") Višķi n. Ceļi IX, 401, Andrupine; jis tai i[r] veŗas, vai neaties kaida jaunava da saimestībai Pas. XII, 449.

Avots: EH XVI, 412


samutēt

samutêt, intensiv abküssen: jaunavas steidzās samutēt viņam ruokas Jaunie mērn. laiki IV, 188. Refl. -tiês, auch samutuôtiês, einander küssen: birzē viņi samutējās MWM. VIII, 333. Ve̦calksniene samutuodamās apsveicinājas ar jaunavu Jaun. mežk. 130.

Avots: ME II, 691


sāncensis

sãncensis (f. -se), der Nebenbuhler, Rival Wid.: jaunava . . . vē̦las ar viņu visur būt viena pati, kâ sāncenses bīdamās Seibolt. šim kvartetam arī ārzemēs nebūs daudz sāncenšu Vēr. I, 876.

Avots: ME III, 803, 804


skara

skara,

1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;

2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;

3): auch Ramkau;

4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu";

5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡

6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt;

7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.

Avots: EH II, 501


šķirmīgs

šķirmîgs Wid., (mit ir̃) Jürg., Salis, Widdrisch, Zögenhof, = šķirîgs: šķ. darbs Jürg. šis cilvē̦ks ir šķirmīgs. visuos darbuos Kurmene, Bers., Salis. darbs secās šķirmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 210. šķirmīgi strādāt Salis. šķirmīgs zirgs, ein Pferd, das flink trabt Smilt., Widdrisch, Zögenhof. šķirmīgu gaitu Austriņš Naidnieki 14. - Subst. šķirmîgums, = šķirmĩba: jaunava... šķirmīguma... ziņā nepārspē̦ta Druva II, 277.

Avots: ME IV, 44, 45


smaidiens

smaidiens, = smaĩds: jaunavas sejā parādījās s. Kaln. Ozolk. māc. 36.

Avots: EH II, 531


triektin

trìektin, Adv. zur Verstärkung von trìekt: jaunavas . . . palika kâ triektin satriektas Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 186.

Avots: ME IV, 244


tveicīgs

tveicîgs, schwül, heiss Wid.: gaiss bij stipri tveicīgs LA: tveicīgās dienās MWM. VI, 633. nakts bij silti tveicīga A. Brigader Daugava I, S. 303 (ähnlich: R. Sk. II, 247). tuvāk zemes tveicīgam siltumam R. Sk. II, 107. tveicīgs spē̦ks vilka Līrumu tuvāk pie jaunavas Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 290


uzmācīgs

uzmàcîgs, aufdringlich: skuopulis grib nuo uzmācīgā vecīša vaļām tikt LP. VII, 923. uzmācīguos baigus jaunava dzina pruojām Vēr. II, 197. mušas ir tik uzmācīgas JR. IV, 112.

Avots: ME IV, 357


uzziedēt

uzziêdêt, erblühen, aufblühen (eig. und fig.): puķe jau uzziedējusi. jaunava uzziedējusi. veikals, uzziedējis.

Avots: ME IV, 401


vainags

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439


valodīgs

valuôdîgs, gesprächig: valuodīgs cilvē̦ks C., Golg., Salis, Schwanb. u. a. valuodīgas jaunavas Libek Pūķis 31. valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. viņš ir jautrs un valuodīgs Lautb. Luomi 15. valuodīgais students apklusa 176.

Avots: ME IV, 462


vēlējs

vēlẽjs, spät: vēlējuo sē̦rsnu sivē̦ns Kaudz. Izjurieši 259. vēlējās jaunavas Deglavs.

Avots: ME IV, 556


viežus

*viežus, die Art: vai esi... sastapusi kādu nuo mūsu viežus? Alm. tagadējā viežū... darbs būs... nuoderīgs RKr. XVI, 67. tādā viẽžū (in der Art, von der Farbe, so aussehend) iznāca lindraki, tâ kâ es duomāju Siuxt. viņš varēja aplūkuoties pēc kādas..., kas vairāk viņa viežū Alm. esi precējies ar tādu, kas tavu viežu Janš. Dzimtene 2 II, 379. abas tīri vienu viežu Bandavā I, 26. viņš ar Rubi vienus me̦tus, vienu viežu Dzimtene IV, 218. meitenes... bija... pusaugu skuķes - apmē̦ram tuo viežu (in dem Alter) kâ tagad bārenīte Bārenīte 21. meitene... tādu pat viežu (eben so aussehend) kâ Cieba un... tādā pašā ve̦cumā Līgava I, 39. Silarāja dē̦li nav tavu viežu nedz pēc mantas stāvuokļa, nedz... pēc dabas Dzimtene2 III, 149. mūsu zemē 17 gadus ve̦ca jaunava būs tuo pašu viežu kâ dienvidnieces ar 14 gadiem Bandavā I, 201. tas ir prāvs miests, būs Saldus viežu Mežv. J. II, 90. krita virsū suņa viežu (nach der Art eines Hundes, wie ein Hund) Sessw. aizskrēja putna viežu Sessw. kalpa viežu paklanuos Diez. es ē̦nas viežu kapā iem[u] ders. Hierher auch viežu "gleichwie" bei Bergmann im Gesangbuch v.,i. 1786. Wohl zu viedêt, veids.

Avots: ME IV, 675