I kûsât [(auch Trik.,
kùsât Jürg.,
kûsât 2 Dunika, Bauske), serb.
kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.],
kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.],
-ẽju und
-u [Erlaa],
-ẽju, kûsuôt, intr.,
sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]:
katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32.
ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546.
nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul.
ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513.
mucā kūsuo vīns ar varu Rainis.
nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum.
sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606.
[kûsuôt 2 aiz pārspē̦ka Bauske].
kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23.
jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110.
mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis.
[Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]Avots: ME II,
337,
338