Paplašinātā meklēšana

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

‡ atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145

[ìekaltêt, (ein gewisses Quantum) für spätern Bedarf trocknen (tr.): iek. ābuolus, be̦kas ziemai.]

Avots: ME II, 24

izkàltêt, tr., austrocken: sienu, ziedus. liesma izkaltēs viņa zarus Hiob 15, 30. kur es savas villainītes svešumā izkaltēšu BW. 18154. Refl. - tiês, trocken werden.

Avots: ME I, 747

I izkàltêt, ‡

2) trocknend vertreiben:
mēs viņu izkaltēsim Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 453

‡ II izkal˜têt Salis, ausmeisseln: i. caurumu.

Avots: EH I, 453

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

I kàltêt,

2): auch Kaltenbr., Liepna; k. sienu Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine. k. mellenes tējai Ramkau. k. zirņus ebenda. k. linus rijā Sonnaxt;

3): k. gaļu Linden in Kurl., Mahlup, Ramkau, Sonnaxt; ‡

4) dürsten:
man šuodien kaltē visu dienu Seyershof. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkàltêt 2.

Avots: EH I, 579

‡ II kal˜têt Salis, mit einem Meissel bearbeiten: sāka jau baļķi k.

Avots: EH I, 579

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

nùokàltêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch trocknen
(trans.) Sonnaxt: labību rijā nuokaltēja trīs rītus un tad kūle; ‡

3) = nùokàlst Seyershof: kuoks ir nuokalˆtējis ² .

Avots: EH II, 51

nùokàltêt, tr., abtrocknen: saknes; [austrocknen (tr.) Ruj.].

Avots: ME II, 793

pakàltêt: lika juo (= graudiņu) ceplī p. Pas. IX, 341. kuŗu kre̦klu izvelēja, tuo velvē pakaltēja Tdz. 39912.

Avots: EH II, 140

[pakàltêt, ein wenig trocknen (tr.): vēl drusku p. sienu.]

Avots: ME III, 38

pãrkaltêt,

1): sìenu vajag vēl p. Ramkau u. a.

Avots: EH XIII, 202

[pãrkaltêt,

1) noch einmal dörren od. trocknen
(tr.);

2) übermässig dörren od. trocknen
(tr.): p. sienu, se̦ru.]

Avots: ME III, 159

pìekàltêt,

1) ein grosses Quantum trocknen
(tr.): p. daudz ābuolu;

2) trocknend ankleben
(intr.) lassen: p. mīklu pie ruokas.

Avots: ME III, 255

sakàltêt tr., trocknen (perfektiv); vertrocknen, verdorren lassen.

Avots: ME II, 644

uzkàltêt,

1) auf etw. trocknen
(tr.; perfektiv): uzkaltējis ādu tâ virsū (uz deļiem), ka nevar ne nuost dabūt Stenden;

2) uzkaltinât Dond., von neuem, noch trocknen
(tr.): sìens vēl jāuzkaltē (jāuzkaltina).

Avots: ME IV, 339

‡ grùnda ² , ein Dörrbalken in der Riege Kolup, "ārdu kārts rijā labības sēršanai" Auleja: uz grundām saliek labību kaltēties. Wohl aus dem Ostli. (wo an > un); vgl. schriftli. grandà "Brückenbohle".

Avots: EH I, 411

izburnît: ausreiben Frauenb. (mit ur̂ ² ): dubļainas drēbes izkaltēt un i.

Avots: EH I, 437

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

II ribinât, undicht ausbreiten Talsen, "re̦ti izlikt": sāka linus ribināt, lai Iabāki tilst. sagrieztus ābuolus ribina, kad tiek kaltēt Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. ribema "zerstreut sein")?

Avots: ME III, 522

savĩtêt Koddiack, savìtêt ² Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790