Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kamaniņa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kamaniņa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (23)
braucīt
braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,
1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;
2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;
3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;
4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.
Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.
Avots: ME I, 325
1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;
2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;
3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;
4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.
Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.
Avots: ME I, 325
cigu cigu
cigu - cigu, Interj. zur Bezeichnung eines knirschenden, knarrenden Lautes: cigu cigu, grabu, grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.
Avots: ME I, 379
Avots: ME I, 379
čika
čika, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čika, čika (var.: čiga, čiga; čigu, čigu; čīku, čīku od. ķiku, ķiku) kamaniņas, ve̦cuo vežu purviņā BW. 31510, 2.
Avots: ME I, 412
Avots: ME I, 412
cīku cīku
darīt
darît, -u, -īju (li. darýti),
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
dauzīt
daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,
1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;
2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?
3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]
Avots: ME I, 445
1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;
2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?
3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]
Avots: ME I, 445
dzelzs
dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
galokne
galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,
1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;
2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;
3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.
Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4
Avots: ME I, 595
1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;
2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;
3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.
Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4
Avots: ME I, 595
gāzīt
ielūkša
ielūkša,
1): auch Ludsen, ielûksis 2 Auleja, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, ielūkšs 2 Pilda n. FBR. XIII, 43, Plur. ielūkši Bērzgale, Līvāni (hier nur die Deichsel der
ragavas so genannt) Preili, Warkh.: bez ielūkšu kamaniņas Tdz. 44156; ‡
2) Plur. ielūkšas "eine Kohlenzange"
Sessw. Zur Bed. 2 vgl. lūkša III.
Avots: EH I, 528
1): auch Ludsen, ielûksis 2 Auleja, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, ielūkšs 2 Pilda n. FBR. XIII, 43, Plur. ielūkši Bērzgale, Līvāni (hier nur die Deichsel der
ragavas so genannt) Preili, Warkh.: bez ielūkšu kamaniņas Tdz. 44156; ‡
2) Plur. ielūkšas "eine Kohlenzange"
Sessw. Zur Bed. 2 vgl. lūkša III.
Avots: EH I, 528
izčīkstēt
izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,
1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;
2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.
Avots: ME I, 723
1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;
2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.
Avots: ME I, 723
izsirt
izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.
Avots: ME I, 797
Avots: ME I, 797
kalt
kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,
1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;
2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];
3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;
4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,
1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;
2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.
Avots: ME II, 145
1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;
2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];
3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;
4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,
1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;
2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.
Avots: ME II, 145
kalvenītis
kalvenĩtis, der Schmied im VL.: kalējiņ, kalvenīti, kad man vaŗa kamaniņas! BW. 15932, 4.
Avots: ME II, 146
Avots: ME II, 146
kamana
kamana,
1): auch Seyershof;
3): kriju kamanām BW. 11270, 4. braucamas kamaniņas 10464; 3 var. kaltas kamaniņas 21088, 5
Avots: EH I, 580
1): auch Seyershof;
3): kriju kamanām BW. 11270, 4. braucamas kamaniņas 10464; 3 var. kaltas kamaniņas 21088, 5
Avots: EH I, 580
sadilt
sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.
Avots: ME II, 610
Avots: ME II, 610
salūzt
salûzt, intr.,
1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;
2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.
Avots: ME II, 677
1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;
2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.
Avots: ME II, 677
saraut
saraût, tr.,
1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME II, 713, 714
1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME II, 713, 714
slieec
slìece,
1): auch (mit iê 2 ) Grob.; agrāk bijušas tikai izcirstas slieces 2 , tagad tikai liektas KatrE. kamanu slieces Apsk. 1903, S. 82. vienu slieci kamaniņas BW. 18456, 1. situ kāju pie [kamanu] sliecītes 17877.
Avots: EH II, 527
1): auch (mit iê 2 ) Grob.; agrāk bijušas tikai izcirstas slieces 2 , tagad tikai liektas KatrE. kamanu slieces Apsk. 1903, S. 82. vienu slieci kamaniņas BW. 18456, 1. situ kāju pie [kamanu] sliecītes 17877.
Avots: EH II, 527
šļūkt
šļùkt C., PS., šļùkt 2 Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt 2 Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,
1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù 2 ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;
2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;
3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û 2 ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,
1) das Gleiten;
2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;
3) das Spinnen;
šļūcẽjs,
1) wer gleitet;
2) wer gleiten macht;
3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.
Avots: ME IV, 79
1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù 2 ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;
2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;
3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û 2 ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,
1) das Gleiten;
2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;
3) das Spinnen;
šļūcẽjs,
1) wer gleitet;
2) wer gleiten macht;
3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.
Avots: ME IV, 79
timerēt
timerêt, -ẽju,
1) timmerẽt Manz. Lettus, Elv., timerēt U., zimmern;
2) machen, meistern, anfertigen
C., Notk., N.-Peb., PS., Ramkau, (timmerêt) Wandsen, bearbeiten Wolmarshof; eine kleine (feine, winzige, langweilige Bers., Kalz.) Arbeit verrichten Saikava; irgend etwas machen, um nur die Zeit zu vertreiben Meiran; knibbern Lis. n. FBR. I, 33: taisu, timerēju ceļam jaunas kamaniņas VL. aus Ramkau. kamē̦r kalpi sienu pļāva, tikmē̦r saimnieks mājā šuo, tuo timerēja Saikava. Made, tumšumā iegriezusēs, nezin kuo timerēja Saul. II, 54. kuo nu tik daudz timerē ap tuo pulkste̦nu! N.-Peb. cimdu, zeķu, tuo nevaida. tuo nemāku timerēt BW. 7346. suns saķēris vistu un tuo timerē (zupft die Federn aus, beisst usw.) Wolmarshof;
3) essen
Wolmarshof: brāļa sieva nemieluoja, sāku rutku timerēt BW. 26602 (ähnlich: Latv. Saule 1928, S. 725, aus Kegeln);
4) "miera neduot" Segew., Wolmarshof: ne gribē̦dams, ka Mierinš tuos bē̦rnus timerē MWM. VII, 179; antreiben;
t. augšā, wecken Segew.; anruhren Meiran, Sessw., Widdrisch;
5) schreien (vom Habicht)
BW. I, S. 410 (??): vanadziņš timerēt timerēja BW. 2562. Refl. -tiês,
1) sich ohne Erfolg mit etwas abmühen
Tirs.; sich mit einer leichten Arbeit (mit unnützen Dingen Odsen) abgeben Saikava: viņš ilgi timerējās gar sarežģījušuos tīklu, tuomē̦r netika kārtībā Tirs. n. RKr. XVII, 83. saimnieks timerējās ap vārstuvi Saikava;
2) anrühren
Meiran, Sessw., Widdrisch. Abgesehen von der Bed. 5, wenn sie zuverlässig ist, aus mnd. timmeren "bauen (aus Holz)".
Avots: ME IV, 190, 191
1) timmerẽt Manz. Lettus, Elv., timerēt U., zimmern;
2) machen, meistern, anfertigen
C., Notk., N.-Peb., PS., Ramkau, (timmerêt) Wandsen, bearbeiten Wolmarshof; eine kleine (feine, winzige, langweilige Bers., Kalz.) Arbeit verrichten Saikava; irgend etwas machen, um nur die Zeit zu vertreiben Meiran; knibbern Lis. n. FBR. I, 33: taisu, timerēju ceļam jaunas kamaniņas VL. aus Ramkau. kamē̦r kalpi sienu pļāva, tikmē̦r saimnieks mājā šuo, tuo timerēja Saikava. Made, tumšumā iegriezusēs, nezin kuo timerēja Saul. II, 54. kuo nu tik daudz timerē ap tuo pulkste̦nu! N.-Peb. cimdu, zeķu, tuo nevaida. tuo nemāku timerēt BW. 7346. suns saķēris vistu un tuo timerē (zupft die Federn aus, beisst usw.) Wolmarshof;
3) essen
Wolmarshof: brāļa sieva nemieluoja, sāku rutku timerēt BW. 26602 (ähnlich: Latv. Saule 1928, S. 725, aus Kegeln);
4) "miera neduot" Segew., Wolmarshof: ne gribē̦dams, ka Mierinš tuos bē̦rnus timerē MWM. VII, 179; antreiben;
t. augšā, wecken Segew.; anruhren Meiran, Sessw., Widdrisch;
5) schreien (vom Habicht)
BW. I, S. 410 (??): vanadziņš timerēt timerēja BW. 2562. Refl. -tiês,
1) sich ohne Erfolg mit etwas abmühen
Tirs.; sich mit einer leichten Arbeit (mit unnützen Dingen Odsen) abgeben Saikava: viņš ilgi timerējās gar sarežģījušuos tīklu, tuomē̦r netika kārtībā Tirs. n. RKr. XVII, 83. saimnieks timerējās ap vārstuvi Saikava;
2) anrühren
Meiran, Sessw., Widdrisch. Abgesehen von der Bed. 5, wenn sie zuverlässig ist, aus mnd. timmeren "bauen (aus Holz)".
Avots: ME IV, 190, 191
vāgūzis
vēriens
*II vēriens od. *vēriena, vēriene, = vēreja: dzilna... vērienā kledzināja BW. 23426, 1. aizsmakuse dze̦guzīte vērienē (Var.: vēriena) kūkuodama 23923. vējiņš luoka vērienā (Var.: kļavienā) ve̦damās kamaniņas 11082 var. kâ uozuolu vērienā (Var.: vērijā) 22336. kâ var siekste sieksti lauzt? abas guļ vērienā 8491 var.
Avots: ME IV, 562
Avots: ME IV, 562