kancele
kañcele, kañcelis Mag. XIII, 2, 51, die Kanzel: jaunuo pāri pār kanceli sviest, aufrufen.
Avots: ME II, 153
Avots: ME II, 153
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kancele' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kancele' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (6)
dēle
dẽle,
1): auch Assiten, A.- Rahden, Frauenb., Iw., KI.- Gramsden Strasden: dēlēm (Var.: dēļiem) jumta istabiņa BW. 3763. ar uozuola dēlītēm 4067, kañceles d. NB., zwei oder mehrere zusammengenagelte Bretter:
kanceles dēli aizliek, lai ūdu jēmējam neslīd virsū me̦ncas.
Avots: EH I, 318
1): auch Assiten, A.- Rahden, Frauenb., Iw., KI.- Gramsden Strasden: dēlēm (Var.: dēļiem) jumta istabiņa BW. 3763. ar uozuola dēlītēm 4067, kañceles d. NB., zwei oder mehrere zusammengenagelte Bretter:
kanceles dēli aizliek, lai ūdu jēmējam neslīd virsū me̦ncas.
Avots: EH I, 318
ielaist
ìelaîst, tr.,
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
kudi
ku˙dĩ (aus r. куды), wohin: ku˙dī iesi? Kand. In der Volkssprache oft zur Hervorhebung eines Begriffes: viņš ku˙dī labāks par tevi. mans dē̦ls ku˙dī - šitāds manā lielumā A. XV, 2, 340. zīmēju, zīmēju, bet ku˙dī dieviņ! kâ gribu kanceles vietu apmēŗuot, ve̦lns neļauj LP. VI, 425. (Vgl. das ebenfalls entlehnte li. kudiž "гораздо, далеко".]
Avots: ME II, 299
Avots: ME II, 299
nosēst
nùosêst [li. nusė´sti],
1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;
2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,
1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;
2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.
Avots: ME II, 845
1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;
2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,
1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;
2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.
Avots: ME II, 845
nosludināt
nùosludinât: mācītājs ... nuosludināja nuo kanceles ... skuolas atvēršanu Janš. Līgava I, 253.
Avots: EH II, 88
Avots: EH II, 88
pieminēt
pìeminêt, erwähnen; gedenken, sich erinnern: Sprw. te vilku piemin, te vilks klāt. ja tie manis neredzēja, pieminēt pieminēja BW. 17656, 4. pieminēju bāleliņu, ir tautās nuogājuse 17569, 2. sāk man ātri žagi raut, vai māmiņa pieminēja? 13254. gan tu mani pieminēsi! LP. VII, 500. vai dieviņu pieminēja par maizītes de̦vumiņu? BW. 1440, 3 var. es dieviņu pieminēju i[r] rītā, vakarā 33666. "uz kanceles pieminēt, dieva priekšā pieminēt " wird wohl auch für Fürbitte halten gebraucht U. lai dievs viņam tuo piemin, möge Gott ihn dafür strafen U.
Avots: ME III, 272, 273
Avots: ME III, 272, 273