Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kapeika' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kapeika' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
kapeika
kapeĩka, kapeĩks, der Kopeken: Sprw. ja kapeikas netaupīsi, rubļa nesakrāsi JK. II, 217. bez kapeikas rubis nav pilns. Aus копейка.
Avots: ME II, 158
Avots: ME II, 158
puskapeika
puskapeikas
puskapeika: kas jau kāds kalpa puisis, [tas maksā] divi graši, pus˙kapeikas BW. I, S. 867, № 988, 1.
Avots: EH II, 332
Avots: EH II, 332
Šķirkļa skaidrojumā (15)
attirgus
attìrgus, der Nachmarkt: četrdesmit kapeikas iet nuost par attirgus dienu pusdienām Blaum.
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
grudzināt
grudzinât,
1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;
2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.
Avots: ME I, 664
1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;
2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.
Avots: ME I, 664
izkratīt
izkratît (li. iškratýti), tr.,
1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,
1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;
2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.
Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln
Avots: ME I, 754
1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,
1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;
2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.
Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln
Avots: ME I, 754
iztrallināt
iztrallinât,
1) trännernd hervorbringen, zu Ende trällern:
savu jautruo dziesmu R. Sk. II, 54;
2) verjubeln, vergeuden:
savas kapeikas, savu naudu Alm.
Avots: ME I, 819
1) trännernd hervorbringen, zu Ende trällern:
savu jautruo dziesmu R. Sk. II, 54;
2) verjubeln, vergeuden:
savas kapeikas, savu naudu Alm.
Avots: ME I, 819
kapeiks
labprātība
labpràtĩba, der gute Wille, die Bereitwilligkeit: Ieva pēc labprātības atmeta vīram kādas kapeikas Aps. lai viņa mazās labprātības neatraiduot Kaudz. M.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
maksāt
maksât, -ãju,
1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;
2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.
Avots: ME II, 555
1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;
2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.
Avots: ME II, 555
nočinkstēt
nùočiñkstêt, intr.,
1) erklingen, aufknistern:
ve̦se̦li klēpji karstā siena tai vien nuo- činkst viens pēc uotra zem viņas spiediena MWM. VII, 35;
2) abfeilschen:
viņš nuočinkstēja divi kapeikas nuo puoda Kand., Paul.
Avots: ME II, 770
1) erklingen, aufknistern:
ve̦se̦li klēpji karstā siena tai vien nuo- činkst viens pēc uotra zem viņas spiediena MWM. VII, 35;
2) abfeilschen:
viņš nuočinkstēja divi kapeikas nuo puoda Kand., Paul.
Avots: ME II, 770
pliks
pliks (li. plìkas),
1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,
a) haarloser,
b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;
2) abgetragen
U.;
3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.
Avots: ME III, 344
1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,
a) haarloser,
b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;
2) abgetragen
U.;
3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.
Avots: ME III, 344
sagramstīt
sagram̃stît, tr., zusammenscharren, zusammensuchen, aufsuchen, zusammentasten: sagramstīt siena, salmu, skaidu atkritumus Ronneb. kabatā sagramstīju dažas kapeikas ebenda. lāga siena nedabūju, tikai šādus, tādus gružus sagramstīju Adiamünde. sagramstīja rūsu un žagarus Etn. II, 67. kungs sagramstīja kādu . . . apkaklīti Vēr. lI, 67. viņš gramstās apkārt ar ruokām, kamē̦r beidzuot sagramsta lielas dze̦lzu duris Pas. II, 218 (aus Ronneb.) - niekus, kas uz mēles sagramstāmi Seibolt.
Avots: ME II, 627
Avots: ME II, 627
saskrotēt
saskruõtêt,
1): s. pelēča kažuoku (d. h., einen Hasen erschiessen)
Austriņš Raksti VII, 118; ‡
2) schlagend od. beissend zerfetzen:
es tev saskruotēšu bikses, ja tu laidīsi guovis manā labībā Ukri. puisē̦niem suns biksītes saskruotēja Tdz. 57942; verprügeln: vecis saskruotēs tam diedelniekam labi ādu Atpūta № 636, S. 8; (mit Ruten) Schläge verabfolgen AP., Fehteln: s. palaidņiem; ‡
3) (als freiwillige Beitrage) zusammenwerfen (Geld):
saskruotējām kapeikas un pirkām piparkūkas Bigauņc. 24.
Avots: EH XVI, 448
1): s. pelēča kažuoku (d. h., einen Hasen erschiessen)
Austriņš Raksti VII, 118; ‡
2) schlagend od. beissend zerfetzen:
es tev saskruotēšu bikses, ja tu laidīsi guovis manā labībā Ukri. puisē̦niem suns biksītes saskruotēja Tdz. 57942; verprügeln: vecis saskruotēs tam diedelniekam labi ādu Atpūta № 636, S. 8; (mit Ruten) Schläge verabfolgen AP., Fehteln: s. palaidņiem; ‡
3) (als freiwillige Beitrage) zusammenwerfen (Geld):
saskruotējām kapeikas un pirkām piparkūkas Bigauņc. 24.
Avots: EH XVI, 448
skandināt
skañdinât Wolm., Iw., Gr.-Essern, skàndinât 2 Kl., Prl., tr., fakt., klingeln; erschallen lassen U., ertönen lassen: skandināt ar pulkstenīšiem I Chron. 17, 42. vējš... skandinājis pulksteni A. XX, 52. pirksti skandina pa... kabatu... kapeikas Vēr. II, 1243. atslēdziņas skandināsi BW. 11720, 4 var. velt[i] man savu skaņu balsi šī ciemā skandināt 847. juo tie meži skanēt skan, juo es viņus skande̦nāju 8485. skanēj[a] Rīga, kas tuo Rīgu skandināja? 7815 var. man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas skandinat (Var.: dimdināt, rībināt ) 24098, 1 var. tavu guodu gribu skandināt pa visu pasauli MWM. X, 888. Zu skanêt; zum Lautlichen s. Le. Gr. 120.
Avots: ME III, 871
Avots: ME III, 871
stāvēt
stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
uz
uz,
3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;
4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;
5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;
6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca 2 u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;
7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.
Avots: EH II, 717
3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;
4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;
5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;
6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca 2 u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;
7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.
Avots: EH II, 717
zust
zust, Praes. zùdu (zûstu 2 Ladenhof n. FBR. XI, 77), Praet. zudu, verloren gehen, verschwinden (unbek. in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (iz)gaist): Sprw. kur jau tâ maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. ganuos gāja, āzis zuda BW. 129217, 4. Dāvīšam biksas zuda... pieguļā 20500, 10. Jānīšam sieva zuda 32984, 4. tava nauda nezudīs BW. piel. 2 6361, 1. tiks tautietis sētiņā, zudīs tava malējiņa 16844. vai tādēļ zeme zuda, ka nuoņēma vaiņadziņu? 26247 (ähnlich: 24788). tas bij zud[i]s cilvēciņš (ein verlorener Mensch) 11252. ve̦cāki manis dēļ zūd un mirst (härmen sich sorgend ab) Apsk. v. J. 1903, S. 273. Jule zuda un mira par viņu Janš. kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb. Lomi 198. kungs jau priekš viņas zūd un mirst 166. viņš jau priekš tās zūduot un krītuot U. b. 104, 57. Refl. -tiês,
1) sich verlieren, abnehmen; verdunsten
Blieden: uz ve̦cumu spē̦ki sāk zusties Vīt. mēnesis zūdas, der Mond nimmt ab U. saules stars, kas zūdas Doku A.;
2) Versteck spielen:
iesim zusties! Blieden, Dond., Wandsen. - Subst. zudums, der Verlust, der Abgang, das Fehlen an dem Vollen, Ganzen U.: zudums liels nuoticies... pele galvu nuolauzuse BW. 25238. kad kas pazudis, uzrunā zemes māti, lai atduoduot zudumu Pūrs I, 101. viņi... nuožē̦luo zudumu BW. III, 1, S. 20. zudumā iet, verloren gehen Wolm. u. a.: zudumā gājusi aita MWM. v. J. 1896, S. 417. dabā ne˙kas neiet zudumā JR. III, 52. nepielaidīs, ka kāda kapeika pagastam zudumā ietu A. v. J. 1898, S. 297. Nebst zàudêt, pazūt, zudinât I u. a. zu li. žùti "umkommen", žudýti oder žavìnti "umbringen" und vielleicht auch (s. Holthausen IF. XX, 327 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gètan "verwunden, töten".
Avots: ME IV, 752
1) sich verlieren, abnehmen; verdunsten
Blieden: uz ve̦cumu spē̦ki sāk zusties Vīt. mēnesis zūdas, der Mond nimmt ab U. saules stars, kas zūdas Doku A.;
2) Versteck spielen:
iesim zusties! Blieden, Dond., Wandsen. - Subst. zudums, der Verlust, der Abgang, das Fehlen an dem Vollen, Ganzen U.: zudums liels nuoticies... pele galvu nuolauzuse BW. 25238. kad kas pazudis, uzrunā zemes māti, lai atduoduot zudumu Pūrs I, 101. viņi... nuožē̦luo zudumu BW. III, 1, S. 20. zudumā iet, verloren gehen Wolm. u. a.: zudumā gājusi aita MWM. v. J. 1896, S. 417. dabā ne˙kas neiet zudumā JR. III, 52. nepielaidīs, ka kāda kapeika pagastam zudumā ietu A. v. J. 1898, S. 297. Nebst zàudêt, pazūt, zudinât I u. a. zu li. žùti "umkommen", žudýti oder žavìnti "umbringen" und vielleicht auch (s. Holthausen IF. XX, 327 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gètan "verwunden, töten".
Avots: ME IV, 752