Paplašinātā meklēšana

dāderkar,š,

1) Gezänk zwischen Frauenzimmern
Lös. n. Etn. IV, 17;

2) das Geschrei des Hausgeflügels.

Avots: ME I, 446

dẽ̦du kaŗš Gr. - Sess."zuosu tracis", Gänsegeschrei.

Avots: ME I, 461

kaŗš,

2): bij man savā laikā kaŗi (Streit, Hader)
ar viņu, AP. kaŗa Kača, ein zänkisches Weib Frauenb.;

3): auch Ev.; nāk virsū kâ k. Preekuln. briesmīgs . . . k. Pas. II, 145; ‡

4) kurt (= kur tad) kaŗā tik ātri atnācēt! (Ausruf der Verwunderung: wie seid ihr so früh gekommen!)
Saikava. S. auch Specht KZ. LX, 133 f.

Avots: EH I, 590

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

kàrša, der Kuchen PS., [Wolm.], Grünh.: še, sunīti, kviešu karša BW. 14471, 2. Gew. karaša (s. dies).

Avots: ME II, 165

[kar̃šinât "klappern (vom Stroch)" Neuenb.]

Avots: ME II, 165

karškas [wolm mit hochle. šk aus šķ], Kette: pulksteņa karškas RA., Preili.

Avots: ME II, 165

karšķi [Warkh. Kolup, Wessen], Ketten Aknīste; eine Kette, mit der das Vieh im Stalle angebunden wird Selb., Schub.

Avots: ME II, 165

kar̂šķi, kar̂sti, Adverb von kar̂sts, heiss Bers., Lub.; [ "eilig" (ātri) Nerft].

Avots: ME II, 165

I karšķi: auch (mit ar̂ ) Lixna; cits (= kumeļš) te̦k karšķuos, cits iemavuos BW. 33585, 2. sienit (sc.: kumeleņu) staļļa dibinā, lai skan k. (Var.: važas) dancājuot 29756, 4 var.

Avots: EH I, 590

krustakaŗš,* auch krusta kaŗš, der Kreuzzug LA. 1823.

Avots: ME II, 288

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

karsenis, ein Seefisch, eine Strömlingsart U. [Zu li. karšis "Brachsen"?]

Avots: ME II, 163

I kar̂sinât,

1) heiss machen, wärmen, brennen:
viens stāv augsti, spīd un karsina Liev.;

2) necken, reizen
Lasd.: tā karsina sirdis Dünsb. Vgl. li. karšinti "zum Zorn reizen". Zu kar̂st "heiss werden".

Avots: ME II, 163

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [kā`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], kā`rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben kā`rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199

‡ kaša (?) PlKur. "plaudis I". Erinnert an li. karšìs dass.

Avots: EH I, 592

II kāsêt, in badu kāsēt, sich durch Hunger abzehren St., Hunger leiden Oppek. n. U. [Wohl aus * kārsēt; vgl. badakārsis, karst II und li. karšėti "старѣть", káršti "хирѣть".]

Avots: ME II, 203

[III mâklis ² "ein konfuser Mensch (kas bieži apmulst, zaudē spēju orientēties, dažreiz nesapruot pat vienkaršas lietas)": viņam jau ne˙kā nevar iestāstīt; viņš tāds māklis Treiden.]

Avots: ME II, 579

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

nùoplāt,

1): karšas nuoplātas (geformt, geglättet)
Ruhental; ‡

2) = ‡ nùoplādît: pīles nuoplâjušas auzas Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH II, 75

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pluôsît Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Golg., Schwanb., Sessw., Selsau, Kl., Warkl., Kreuzb., Saikava, pluôsît ² Salis, Bauske; Lautb., Behnen, Adiamünde, Zögenhof, pluõsît Līn., Tr., Bl., Dond., Selg., Wandsen, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu plêst, tr., reissen, zerreissen, zerren U.: atnāk lācis un grib māti ar dē̦lu pluosīt Pas. II, 175 (aus Setzen). Refl. pluôsîtiês Neuenb., Serbigal, AP., Nerft, Kl., Preili, pluôsîtiês ² Widdrisch, Salis, Līn., pluõsîtiês Zabeln, sich reissen, sich balgen, toben, lärmen, Spektakel machen: bē̦rni pluosās. vējš, vē̦tra, karš, mēris pluosās. mežs . . . šņāca, it kâ briesmīgs viesulis kuokuos pluosītuos Dīcm. pas. v. I, 70. it kâ uz jūras pluosītuos putenis Vēr. II, 1214. krūtīs aukas man pluosīties sāk JR. IV, 130. - Subst. pluosîšana, das Reissen, Zerreissen; pluosîšanâs, das Balgen, Toben, Lärmen; pluosîtãjs, wer reisst, zerreisst; pluosîtãjiês, wer sich balgt, tobt, lärmt.

Avots: ME III, 364

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rēdiņi U., die Bewohner von polnisch Livland; rēdiņu karš - im Jahre 1771, wo die Leute von dem gefürchteten Einbruch der Konföderierten flohen U. Als "Leinenrockträger" zu rēdens (vgl. auch rādiņi)? Oder zu rē̦ds I? In Sehren spreche man: bē̦rni kâ rèdiņi ² sasē̦dušies rindā. Vgl. auch rē̦das ļaudis.

Avots: ME III, 517

ruksis Freiziņ, rukšis Karls., Demin. auch ruksē̦ns MWM. X, 422, rukšans N.-Peb., verächtl. rukšelis, ein (junges) Schwein: Juris pārveda de̦glainuo "ruksi" Vēr. II, 189. karš... starp viņas . . . dagluo un saimnieka baltuo ruksi ar līkuo smeceri Seibolt.

Avots: ME III, 556

I sagrìezt,

1): gans sagriež guovis čupā (gubā Saikava), lai gul Siuxt. sagriezu vējam pakaļu, lai pūš Frauenb. Refl. -tiês,

1): tāds ar sagriežas (änderf sich)
tas laiks, kâ avīzē bij stāstīts Seyershof. nuo nejaukās smirduoņas dūša sagriezās (wurde übel) A. Upītis Sm. lapa 19;

2): sa˙griezies vien staigā, - un tīri par nieka vārdu! Seyershof. vai Miķelim ar Aiju nav iznācis kāds karš, ka viņi tik sagriezušies Jauns. Raksti III, 47. Fārbachs ... bija stipri sagriezies Kapri 209.

Avots: EH XVI, 410

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751

I satutinât,

1) zusammensteflen:
bē̦rnu satutinātā karšu rinda MWM. X, 802. satutinât namiņu, aus Hotzstangen eine Sommerküche zusammenstellen Salis. viņš siena kaudzi tâ satutinājis vien U. (unter tutinât). nuo viņa spalvas nav sagaidāms nevis kāds satutinājums... DL.; Zusammengestürztes zusammenstellen: s. sē̦tu Lemsal, Hochrosen;

2) vermummen zusammenwickeln, einwickeln:
s. bē̦rnu Koddiack, Sessw., Peb., Jürg., Bers., Allasch, Mitau.

Avots: ME III, 769

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592