Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kauka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kauka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)

kauka

kaũka,

1): lietus lāses par le̦du tiek un ar lielu šņākšanu, kauku un vē̦tru zemē birst Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 276;

2): ein unzufriedener Mensch, der häufig zu weinen und zu klagen pflegt
(mit ) AP.;

6): "kaite mugurkaulā" Meselau: krustuos ieme̦tusies k. (sāpe).

Avots: EH I, 593


kauka

kaũka C., PS.,

1) das Geheul, der Sturmwind
Serb., Pabbasch;

2) der Schreihals, der Heulende, ein weinerlicher Mensch
[Wolm.], PS., Serb.: viņiem nee̦suot ne˙kādas darīšanas ar pļāpām sievietēm un kaukām bē̦rniem A. IV, 643. kas te kauc kâ kauka? vai nevari rimties? Serb.;

3) die Kehle, Gurgel:
dabūsi pa kauku Naud.; aiz kaukas ņemt, beim Schopf nehmen N. - Sessau, U.;

4) eine Zigeunerpeitsche:
saduodi tam ar kauku pa muguru A. - Rahden;

5) kauka, eine verächtliche Bezeichnung der lutherischen Letten seitens der katholichen Letten
[in Rubinen und] Polnisch - Livl., Biel. Gr. 14; A. XVII, 187;

6) Seitenstiche:
[viņam mugurā kaũka (vom Heben schwerer Gegenstände herrührend) AP., Nötk.] dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju jeb kauku (zur Bedeutung s. saukums, der Schaden). Zu kàukt. [Wenn kaukka 3 in der Verbindung aiz kaukas ņemt wirklich den Schopf bedeutet, so gehört kauka "Schopf" zu slav. къкъ od kyka "Haupthaar", čech. kučera "Haarlocke, sloven. kúča "Büschel, Schopf" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 637 u. 659.]

Avots: ME II, 173



kaukainis

kaukainis: auch (mit ) Saikava.

Avots: EH I, 593


kaukainis

kaukainis, die Kröte Lasd., Laud. [Vgl. kaũcē̦ns.]

Avots: ME II, 173


kaukala

I kàukala 2 : Plur. kaûkalas Oknist, ein Band mit kugelförmigen Schellen, das bei der Hochzeitsfahrt dem Pferd um den Hals gelegt wird.

Avots: EH I, 593


kaukala

I kàukala 2 die Schelle [Wessen], Aknīste. [Vgl. kaukuolis I.]

Avots: ME II, 173



kaukaļa

kàukaļa 2 , der Heulende Lub.

Avots: ME II, 173


kaukaļi

[kaukaļi (?)"Kartoffeln" Suhrs.]

Avots: ME II, 173


kaukals

kaukals, ‡

2) "?": skrien kâ k., pflegt man von einem Tier (einem Hasen, Hund, einer Katze) zu sagen, das sehr schnell, aber ungeschickt und sich von Zeit zu Zeit überwerfend läuft
Saucken.

Avots: EH I, 593


kaukals

kaukals, ein trockner, leichter Gegenstand [?] (z. B. ein Stück Holz) Spr. [Vgl. kaukuolis II.]

Avots: ME II, 173


kaukas

[kaũkas, der Webstuhl (in spöttischem Sinn) Nötk., Essern.]

Avots: ME II, 173



pankauka

‡ *pañkaũka od. *pañkaũks (zu erschliessen aus dem acc. s. pañkoũk Pernigel), = pañkuõks.

Avots: EH II, 160

Šķirkļa skaidrojumā (10)

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


drausmīgs

dràusmîgs 2 [Warkh., draûsmîgs 2 Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492


kaucens

kaũce̦ns,

1) gemeine Kröte
Dond. [gesprochen: koucans];

[2) kaucens Pinkenhof, kaũce̦ns Katzd., der Frosch.
Vgl. kaukainis].

Avots: ME II, 172


kaukenis

kaukenis, eine kleine Kröte Bers., Lub., LP. VI, 47. [Vgl. kaukainis.]

Avots: ME II, 173



kaukolis

I kaukuolis, [kàukuôls Kl.], Demin. auch kaukuol(t)iņš, Kornrade (githago segetum) Bers.: kaukuoliņus (kuokalīšus, kūkuliņus) ravējuot BW. 21269. savārīju kaukuoltiņus BW. 23276, 7. [Vgl. kaukala "Schelle". Zu poln (alt) kukol "Konrade", wenn u hier auf urslav. ou zurückgeht, was aber sehr zweifelhaft ist, da sonst die Slavinen auf ein urslav. kǫkoľь weisen. Vielleicht sind also die le. Formen mit kauk - aus hochle. Mundarten entlehnt, wo ū (vgl. kūkuliņi dass.) zu ou geworden ist.]

Avots: ME II, 174


kaukolis

II kaukuolis, ein trockener, leichter Gegenstand, z. B. ein Stückchen Holz, ein Stock Spr. [Vgl. kaukals.]

Avots: ME II, 174


kaukols

II kàukuols 2 Sonnaxt "?": skrien (iet) kâ k. Vgl. kaukals2.

Avots: EH I, 593


piegāza

piẽgâza C., N.-Peb., piegâza Jürg., Salis, piêgâze 2 Adiamünde, piegāze Schujen,

1) der Abhang:
ar slīpuo piegāzu dienvidus pusē. Kaukazus dienvidus piegāzē Konv. 2 712. visi steidzās uz krasta piegāzi A. XV, 297;

2) lietus līst piegāzām "uznāk strauji un atkal pāriet" Mitau.

Avots: ME III, 250