kakauliņš
kakauliņš Salis, kakaulis, die Eisente (anas glacialis). [Anscheinend mit Reduplikation zu li. kaulỹs "род водяной птицы"; vgl. kãkaulis.]
Avots: ME II, 137
Avots: ME II, 137
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kauliņš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kauliņš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
kākauliņš
kãkauliņš (unter kãkaulis): ein schwarzer Meervogel von der Grösse einer Ente (schreit: kā-kā-kauliņ!) Dond.; eine Art Möwe (kâkaũliņš 2 ) Salis.
Avots: EH I, 600
Avots: EH I, 600
kauliņš
kauliņš
I kaũliņš,
1) das Feilschen, Dingen, Bitten:
tikai pēc lieliem kauliņiem ielaida svešuos viesus sē̦tā BW. III, 1, 15.
Avots: ME II, 175
1) das Feilschen, Dingen, Bitten:
tikai pēc lieliem kauliņiem ielaida svešuos viesus sē̦tā BW. III, 1, 15.
Avots: ME II, 175
kauliņš
pinkauliņš
poķkauliņš
smurkškauliņš
Šķirkļa skaidrojumā (20)
agrīns
atlēkt
atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
bu
bu Interj.,
1) zur Bezeichnung des Lautes, den die Pferde hören lassen, wenn sie dem Hafen entgegenwiehern: zirgs bubina bu, bu, bu!;
2) beim Besprechen einer Krankheit:
pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas - bu, bu, bu, bu! Tr. IV, 237;
3) Ausruf des Schreckens:
bu! labi, ka tanī brīdī uzrāvuos Asp.
Avots: ME I, 343
1) zur Bezeichnung des Lautes, den die Pferde hören lassen, wenn sie dem Hafen entgegenwiehern: zirgs bubina bu, bu, bu!;
2) beim Besprechen einer Krankheit:
pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas - bu, bu, bu, bu! Tr. IV, 237;
3) Ausruf des Schreckens:
bu! labi, ka tanī brīdī uzrāvuos Asp.
Avots: ME I, 343
kākaulis
kauls
kaũls,
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
kauls
kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
laidiņi
[laidiņi "Eckspädeln an den Halskragen" St.;
2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš 2 oder šķẽrgaldiņš);
3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]
Avots: ME II, 403
2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš 2 oder šķẽrgaldiņš);
3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]
Avots: ME II, 403
mālijs
‡ màlijs 2 ,
1) "māla lauki" PV.: sēj kalnā, mālijā (Var.: mālājā)! BW. 28320, 2;
2) lehmhaltig
(vgl. dazu Kauliņš PBR. XIV, 70) Lasd., Prl.: m. tīrums, ceļš, PV. mālija zeme Fest.;
3) lehmfarbig
Gr.-Buschh., Oknist, Sussei, Wessen; "orange" Sonnaxt.
Avots: EH I, 791
1) "māla lauki" PV.: sēj kalnā, mālijā (Var.: mālājā)! BW. 28320, 2;
2) lehmhaltig
(vgl. dazu Kauliņš PBR. XIV, 70) Lasd., Prl.: m. tīrums, ceļš, PV. mālija zeme Fest.;
3) lehmfarbig
Gr.-Buschh., Oknist, Sussei, Wessen; "orange" Sonnaxt.
Avots: EH I, 791
noputēt
nùoputêt, intr.,
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
noskrubināt
nùoskrubinât, nùoskrubît, Spr., tr.,
1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;
2) abprügeln;
3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.
Avots: ME II, 850
1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;
2) abprügeln;
3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.
Avots: ME II, 850
oļijs
pants
pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
pasaulīte
‡ pasaulīte "= jaûnkùndze": pie kādas ... pasaulītes. par pasaulītēm Kauliņš sauca jaunkundzes Austriņš Raksti V, 261.
Avots: EH XIII, 170
Avots: EH XIII, 170
purvijs
‡ pùrvijs 2 Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, ehemaligen Sumpfboden enthaltend Kauliņš FBR. XIV, 72 (hier auch über den Unterschied zwischen p. und purvains): p. apgabals.
Avots: EH II, 329
Avots: EH II, 329
rūcenis
rūcenis,
1): rũcenis ir kauliņš ar aukliņu (kauliņā 2 caurumiņi, caur kuŗiem aukliņa izvē̦rta); aukliņu ve̦lkuot, kauliņš griežas uz vienu un uotru pusi un rūc Behnen, Salgaln; ‡
3) die Kanone
(?) Austriņš Raksti V, 9.
Avots: EH II, 386
1): rũcenis ir kauliņš ar aukliņu (kauliņā 2 caurumiņi, caur kuŗiem aukliņa izvē̦rta); aukliņu ve̦lkuot, kauliņš griežas uz vienu un uotru pusi un rūc Behnen, Salgaln; ‡
3) die Kanone
(?) Austriņš Raksti V, 9.
Avots: EH II, 386
šmeceris
‡ šmeceris, = smecere: kad vāra grūdieni ... ar cūkas galvas pusi ..., tad jāpaņe̦m šmeceŗa kauliņš Lttic. 508 (aus Lettin). ar sivē̦na šmecerīti Tdz. 54320.
Avots: EH II, 648
Avots: EH II, 648
sūnojs
tilināt
‡ VI tilinât svilpi Wandsen, ein Erlen- od. Weidenstöckchen solange klopfen, bis die Rinde abgezogen und zu einer stabule verwendet werden kann Wandsen. In Dond. spreche man während des Klopfens: til, til, kuociņ, atlec, kuociņ! vilkam kauliņš, man tā ādiņ[a]. Zu tilinât I 1?
Avots: EH II, 681
Avots: EH II, 681
žerbiņš
žerbiņš, das Los U., Vīt., (mit èr 2 ) Saikava; ein Stock, vermittelst dessen gelost wird Serben, (mit er̃ ) Grünw., Salis; "zīlēšanas kauliņš" (mit èr 2 ) Fehsen, Meselau: kalpiem savā starpā jāve̦lk žerbiņi par tuo, kuŗa klēts... kuŗam piekritīs Janš. Dzimtene 2 I, 322. kad ne˙viens labprāt negribēja mājā palikt, gāja uz žerbiņiem (izluozēt) LP. VI, 631. žerbiņu (Erlaa, Siuxt, [mit er̃ ] Lems., Raiskum, [mit èr 2 ] Saikava) od. žerbiņus (Mag. XX, 4, 113, U., Bers., Fehteln, Grünw., Kreuzb., Ramdam, Serben, Üxküll, [mit er̃ ] Grünwald, Jürg., Karls., Nötk., Plm., PS., Trik., Wolmarshof, [mit èr 2 ] Prl., Saikava, Vīt.) od. žerbiņas (Lubn. mit èr 2 , Spr.) od. žerbeņus (Ledmannshof) mest, losen vermittelst eines zugeworfenen Stockes, an den man mit den Händen greift U.: viens žerbiņu metējs apķeŗ kuoku augstāk, tad atkal pirmais apķeŗ kuoku u. t. t., kamē̦r viena ruoka nuonāk pie paša augšējā gala, par kuŗu augstāk uotrs vairs apķert nevar. kam ruoka pašā augšā, tas vinnējis Ramdam u. a. izšķiršanas labad me̦t žerbiņus Etn. II, 188. puikas me̦t žerbiņus, kam jāsāk klimpu sišana Saikava. Auf r. жéребей beruhend.
Avots: ME IV, 804
Avots: ME IV, 804
žūkauliņi
žūkauliņi U., žūkauliņš Lemsal, eine Art Schnurrer (ein verwickeltes Knöchelchen) U., Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.). Mit žūk- aus žūžk- (vgl. žūža I)?
Avots: ME IV, 835
Avots: ME IV, 835