kraška,
1) der Raum über der Klete [Nerft],
= klētsaugša: jumtā virskraškas skribināja pele Jauns.
klētij bij stipri dēļu griesti; mazāk vajadzīgās mantas glabājās augšā, uz kraškas Jauns.;
2) der Raum im alten Schornstein, wo Schinken und Würste geräuchert wurden Stockm. n. Etn. I, 122:
tas sasniegs kraškā gaļu i(r) zemē stāvē̦dams [aus Neu - Bewershof] BW. 20138.
[šk wohl hochle. für šķ.]Avots: ME II,
260