Paplašinātā meklēšana

kluss,

3): manas klusās (geheimen)
duomas BielU. Zur Etymologie vgl. auch Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. VIII, 417.

Avots: EH I, 624

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

pakluss, dazu die Adv. paklusãm, paklusi, paklusu, ziemlich ruhig, geräusch1os, still, leise: raušus nuolikuši paklusā vietā LP. VII, 284. vecītis paklusām atteica Dīcm.

Avots: ME III, 46

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙kādas teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ čāpsts,

1) ein gewisser Laut:
pēc šņabja iemešanas bija dzirdams pakluss čâpsts Jürg.;

2) wer zu jappen, schnappen od. beim Essen zu schmatzen pflegt
Fest., (mit â ) Schwanb.

Avots: EH I, 287

glãsts [C., N. - Peb.], das Streicheln, die Liebkosung: tādu glāstu, tādu smaidu nav dievietei Asp. auksti dre̦buļi pārskrēja par visu miesu nuo šā le̦dainā glāsta A. XVII, 319. kâ kluss glāsts spiedās viņa dvēselē Vēr. II, 300.

Avots: ME I, 624

‡ glùodans ² "kluss%20nuosl%C4%93pumains">kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss">kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395

grãja: auch Salisb.; kluss vakars, ne grâju ("Schall von Stimmen") Ruj˙n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 401

II grùods,

1): auch Līvāni; (mit ùo ) AP., Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: ratiņš gruodi ne̦s, der Wocken spinnt drall
Lennew. n. BielU.;

2): "kluss, gaišs" Wessen.

Avots: EH I, 413

ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.

Avots: ME II, 36

izmir̃t (li. išmir̃ti), intr., aussterben; še atnāca panāksnieki, gaļas badu izmiruši BW. 19404. viss bij kluss kâ izmiris JK. V, 68. Refl. - tiês, in der Verbindung: badu izmirties, Hunger leiden: cik reiz esi badu izmiries A. XVI, 872.

Kļūdu labojums:
aussterben = aussterben; (mit badu) längere Zeit Hunger leiden

Avots: ME I, 772

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. ² 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klusiņš, Demin. von kluss, recht still, leise.

Avots: ME II, 237

kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,

1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;

2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. ² 485 ;

[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].

Avots: ME II, 353

ne-izvèicîgs, ungeschickt, unwandt: viņš bija kluss, pat neizveicīgs JR. VII, 29.

Avots: ME II, 716

nuôbĩlis ² : "kluss, neîzveicīgs cilvē̦ks, kas staigā galvu nuodūris" Alschw.

Avots: EH II, 32

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837

ņurdîgs, brummig: kluss, ņurdīgs, bēdīgs Lautb.

Avots: ME II, 906

uôdaîns, voller Mücken: kluss, uodains apvidus Latv.

Avots: ME IV, 412

pagur̃t, intr., ermüden, ermatten: pagurt zem grūtuma nastas Aps. mani spē̦ki pagurst Vēr. II, 1073. sirds pagurst aiz sē̦rām Aps. viņš bija kluss kâ paguris Vēr. I, 829. Subst. pagur̃šana, das Ermüden, Ermatten; pagurums, die Ermattung, Abspannung.

Avots: ME III, 32

paklusãm (unter pakluss): bē̦rni nedrīkstēja ne˙kuo bļaustīties; bij jāsēž p. Orellen.

Avots: EH II, 143

‡ II parē̦ns Warkl. "pakluss": p. taiks.

Avots: EH XIII, 167

priêks, ungew. priêka BW. 30679, 4 u. a., Demin. verächtl. prieķelis Stari II, 282, oft der Plur. gebraucht, die Freude: liels, mazs, sirsnīgs, kluss, vē̦trains prieks (od. lieli, mazi usw. prieki), grosse, geringe, herz1iche, stille, stürmische Freude. lielu lielais prieks Brīvz. pas. I, 34. diže̦ni liels prieks ebenda 36. Sprw.: pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. prieki bija arājam, priek[i] arāja līgavai, redzēj[a] savu rudzu lauku kâ ūdeni līguojam BW. 28101. liela prieka, maza bē̦da, kad nenāca tautu meita 15267. tev mājā liela prieka 20773. zirdziņā, dēliņā, tur māmiņai visa prieka: nuo zirdziņa īsi ceļi, nuo dēliņa arājiņš 3371 ⁶ nuo prieka, aiz prieka raudāt, smiet(ies), vor Freude weinen, lachen. raudāt prieka asaras Dīcm. pas. v. I, 70, Freudentränen weinen. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. savuos priekuos ņezin kuo darīt LP. N, 24. priekuos nuoģībt II, 17. šķērž naudu un dzīvuo vienuos priekuos (lebt in lauter Freuden, in lauter Lust) VI, 1, 237. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki (alle Lust) uz karašām III, 94. - prieka vēsts, die frohe Botschaft, wird wohl auch für Evangelium gebraucht U. Zur Wurzel von slav. prijati, got. frijōn "lieben", ai priya-ḥ "lieb, wert", prēman- "Liebe", prītá-ḥ befriedigt, freundlich, fröhlich", prīņāti "erfreut", av. frīna- "erfreut, froh" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 86 f.

Avots: ME III, 393

I re̦me̦ns: auch Frauenb., Laidsen, Schnehpeln; kluss, r. laiks Seyershof.

Avots: EH II, 365

rẽ̦ns,

1): labā zemē jāsēj rē̦nāk Iw. rē̦na ("rupja, cieta") dzija Frauenb., Siuxt. dūmi tad arī ir rē̦nāki, gaišāki Janš. Līgava I, 125. (mākuoņi) vēl bija re̦dzami rē̦nuos, ruobainuos blāķuos Janš. Apskats 1903, S. 176;

2): r. vakars Warkl. r. (kluss) laiks ebenda. sniega mirdzuma rē̦nais spīdums viegli blāzmuoja baltajuos griestuos Veldre Dēli un meitas 193.

Avots: EH II, 369

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621

šaũsmîgs Iw., (mit àu) C., (mit âu ² ) Kl., schaurig Kurl. n. U.: viņas izskats bija tiešām šausmīgs MWM. X, 577. Subst. šausmîgums, Schaurigkeit, Schauerlichkeit: skaistums un kluss šausmīgums Vēr. I, 1166, nuojaudis viņas (ziņas) patiesīgumu un šausmīgumu Vārpas 12.

Avots: ME IV, 8

smuts: "kluss, lē̦ns, tūļīgs cilvē̦ks (als Schimpfname)" Warkl.; s. sakumus asinā Tdz. 57486.

Avots: EH II, 541

spaîds

1): sāpīgs s. spieda acu ābuolus gan˙drīz vai iz... duobumiem laukā Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 197. puisis dzirdēja ... šuo nuopūtu, tā viņu pavadīja kâ kluss s. Skalbe Raksti IV (1938), 125; ‡

2) Adj. "?": s. laiks Altr. asins zieds 44.

Avots: EH II, 544

svētnīca,* ein heiliger Ort B. Vēstn. n. U.: svē̦tas birzes, zieduokļi un svētnīcas Pūrs I, 99. bija tik kluss kâ svētnīcā Vēr. I, 930.

Avots: ME III, 1156

tusêt Seew. n. U., Bers., Sessw., Warkl., -u od. -ẽju, -ẽju, keuchen, stöhnen: (zirgi) ve̦lk pret kalnu tusē̦dami BW. 4904. Intis tus, nuo pārsteiguma drūmi kluss MWM. IX, 41. kas vis˙tālāk kliedz un tusē Latv. Zu tust.

Avots: ME IV, 273

uzsâkt, anfangen, beginnen: u. dzîvi LP. IV, 5, gaitu MWM. v. J. 1896, S. 5, runu Mērn. 1. 34, dziesmu BW, I, S. 411, valuodu (ein Gespräch) Dīcm. pas. v. I, 34. kuo vien uzsācis, tas izdevies LP. V, 410. pagāja kāds kluss brīdis un Ilze uzsāka nuo jauna Mērn. l 57. Subst. uzsâkums, der Beginn; das Untemehmen: pretlikumīga uzsākuma mēģinājums Konv. ² 211. kuokus dreijā vienā uzsākumā (= vienā laidā) A. XXI, 442. uzsâcẽjs, der Anfänger, Beginner: dzīves ceļa uzsācējs Mērn. l 16. darba uzsācēji Latvju tauta XI, 1, 35.

Avots: ME IV, 376

II vêst ² (li. vésti "kühl werden"), -šu, -su, schwer atmen Hofzumberge: burvis tâ kâ pūķis vēš un sprauslā Druva I, 143. Subst. vē̦sums: kluss un palē̦ns vē̦sums (ein stilles, sanftes Sausen) Glück I. Kön. 19, 12. Vgl. auch savēst.

Avots: ME IV, 570, 571