Paplašinātā meklēšana

‡ ìeknakšêtiês Dunika, Orellen, = ieknakšķêtiês: istabas kaktā kas ieknakšējās.

Avots: EH I, 521

ìeknakšķêtiês, hin und her wieder, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu knistern, knacken.

Avots: ME II, 28

knakš! Interj., bezeichnend den Schall des Knackens, Brechens U.

Avots: ME II, 242

knakšinât, ‡

2) knacken (knistern) machen:
suns tâ kâ knakše̦na zuobus AP.

Avots: EH I, 627

knakšinât, krächzen: kuo tie kraukļi knakšināja (Var.: kraukšināja, krakšināja) BW. 13063 var.

Avots: ME II, 242

knakšinâties BW. 12975 var., = knakstîties.

Avots: ME II, 242

knakšis, ‡

2) ein knackender Laut Orellen u. a.:
sitat klakšus, sitat knakšus! BW. 26178,7.

Avots: EH I, 627

knakšis, der andere mit Wort oder Tat attackiert U.

Avots: ME II, 242

knakšķêt, knakšêt, knacken, knistern: knakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278. 3 var. pirksti knakšķē̦dami tausta R. Sk. II, 101. kaujas pa lieluo istabu, ka knakš vien A. v. J. 1897, S. 387.

Avots: ME II, 242

‡ knakšķinât Trik., Zögenhof, knakken (knistern) machen.

Avots: EH I, 627

knakšķis, ein knackender Ton Stari II, 665.

Avots: ME II, 242

knakšķuôtiês, = knakstīties: ej pruojām, kalpa puisi, kuo gar mani knakšķuojies BW. 9358 var.

Avots: ME II, 242

nùoknakšêt (unter nùoknakstêt ), ‡ Refl. -tiês, einmal knacken Orellen: nuoknakšējās vien.

Avots: EH II, 54

I ģergzde: auch (mit er̂ ) Kaltenbr. (ein gewisser Schmerz in den Knochen oder Sehnen), Oknist (Verstauchung), Sonnaxt ("= dzirkste, eine Gelenkkrankheit"): ģergzdi, (stīvumu luocītavās; luokuot sāp un knakšķ) nuoveŗ durvīs Ceļi III, 119 (aus Sonnaxt).

Avots: EH I, 426

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

‡ *kņakšêt, = knakšêt: kaņepes kņakš uz zuobiem Pas. IV, 383.

Avots: EH I, 635

‡ kņakšķêt Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķêt (?).

Avots: EH I, 635

‡ kņakšķienis Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 635

‡ kņakšs Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 636

knaksts U., knakstulis Etn. IV, 97, = knakšis.

Avots: ME II, 242

‡ knokšêt, -u, -ēju "knakšēt" Salis: kad sluokas iet pa gaisu, tad knokš vien.

Avots: EH I, 633

I mîte,

1) mîtne Peb., das Fesselgelenk, das Gelenk
Linden, Siuxt; oft so ein Plur. mîtis, mîti: mītīs (luocītavās) kauli turas kuopā Spriņģis. pirkstu mītiem un luocītavām nuoknakšuot, (ruokas) atkal atrāvās Duomas III, 545. [visas mîtes ² sāp Lautb., Bauske]. tube̦rkulōze ieme̦tas mītīs jeb luocītavās Strauzt., Konv. ² 2538; nach LD. mītis [nom. pl.?], der Rückenknochen, das Kreuz, der Knorpel: [kazuļiem tre̦kna gaļa; katra mītīte pilna tauku Stelp.];

2) "?": ira tādi raksti (kâ uozuollapas), kuŗus ada bez mītēm, kâ arī tādi, kuŗiem skaistuma labad mītes nepieciešamas. mītes ir tâ sakuot ežas, kas izrakstītuo cimdu sadala lauciņuos RKr. XVII, 31.

Avots: ME II, 649

[nùobrakstêt Warkl.], nùobrakš(ķ)êt, nùobrākš(ķ)êt, intr., laut erknallen, eine kurze Zeit krachen, knattern: kaut kas nuoknakšķēja, nuobrakšķēja Kleinb. te piepeši lazdu krūmi nuobrākšķēja Blaum. Refl. - tiês, sehr stark eine Weile krachen, knattern: gulta nuobrakšējās A. XII, 134. pēc brīža tur kas stipri nuobrākšējās Blaum.

Avots: ME II, 764

nùoknakstêt, nùoknakšķêt, nùoknakšêt, intr., einen knackenden Laut von sich geben: viņam aiz muguras kaut kas nuoknakšēja A. XX, 936.

Avots: ME II, 799

saknaîdît, tr., kneifend zerquetschen, (mit den Fingern) zerbröckeln, saknakšķinât, tr., anstossen, dass es schallt: glāzes K. Müller.

Avots: ME II, 651

spraksts, sprakšķis, das Prasseln, Knistern: klausījās nuoslē̦pumainuos dvēseļu sprakstus Veselis Saules kapsē̦ta 40. uogas nuoplūcuot izduod truoksni, knakšķējienu jeb sprakšķi Konv. ² 3991.

Avots: ME III, 1009