krāmēties
krâmêtiês 2 , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.
Avots: ME II, 266
Avots: ME II, 266
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'krāmēties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'krāmēties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (8)
ķimerēties
krētāt
krē̦tât,
1): auch (mit è̦ 2 ) Oknist; ‡
2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât 2 ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡
3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât 2 ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês 2 Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".
Avots: EH I, 652
1): auch (mit è̦ 2 ) Oknist; ‡
2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât 2 ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡
3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât 2 ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês 2 Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".
Avots: EH I, 652
nopaunāties
nopodāties
‡ nuopodâtiês Stenden "kaut kuo daruot (rīkuojuoties) nuokavēt laiku, nuokrāmēties": n. tur ve̦se̦lu stundu.
Avots: EH II, 78
Avots: EH II, 78
ponckāt
pončkāties
‡ pončkâtiês "lāpīties, ar vȩcām lupatām krāmēties" (mit on̂ 2 ) Lems.; trödeln (mit oñ) Salis.
Avots: EH II, 311
Avots: EH II, 311
slibināt
slibinât,
1) "maz duot, krāmēties": kuo tu tur slibini? Erlaa;
2) in kleinen Bissen essen (wie jem., der schon satt ist, dem das Essen nicht schmeckt, oder der sich geniert)
Kalz., Marzen. Wenn -li- hier Reduktionsstufe zu -le- ist, vielleicht zu dän. dial. slappa "schlürfen" u. a. (bei Falk-Torp unter slabbe). Oder (mit altem i) eher zu lat. lībāre "ein weniges von einer Sache wegnehmen, wovon kosten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).
Avots: ME III, 930
1) "maz duot, krāmēties": kuo tu tur slibini? Erlaa;
2) in kleinen Bissen essen (wie jem., der schon satt ist, dem das Essen nicht schmeckt, oder der sich geniert)
Kalz., Marzen. Wenn -li- hier Reduktionsstufe zu -le- ist, vielleicht zu dän. dial. slappa "schlürfen" u. a. (bei Falk-Torp unter slabbe). Oder (mit altem i) eher zu lat. lībāre "ein weniges von einer Sache wegnehmen, wovon kosten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).
Avots: ME III, 930