atkraukāt
atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.
Avots: ME I, 168
Avots: ME I, 168
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kraukāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kraukāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
izkraukāt
izkr̀aukât, Speichel, schleim auswerfen: kŗaukas. Refl. - tiês, längere Zeit Schleim auswerfen, von Schleim sich befreien: viņš izkŗaukājās A. XX, 482.
Avots: ME I, 755
Avots: ME I, 755
kraukāt
kraũkât: auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.
Avots: EH I, 643
Avots: EH I, 643
kraukāt
kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. - tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]
Avots: ME II, 262, 263
Avots: ME II, 262, 263
kraukāt
nokraukāt
piekraukāt
sakraukāt
sakraukât, sich wiederholt räuspernd eine Speichelmasse im Munde zusammenbekommen: sakraukājis spļāva kaŗaspē̦kam tādu spļāvienu acīs LP. VI, 640.
Avots: ME II, 654
Avots: ME II, 654