Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'krimt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'krimt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)

krimte

krimte, in der Verbind. kaulu k., Rheumatismus Sessw.: k. k. bij Miķeli piespiedusi pie gultas Brigadere Skarbos vējos 319. kuo es vairs ar savu kaulu krimti? vai kalnus apgāzīšu? 314.

Avots: EH I, 654


krimtele

krimtele: auch Nerft; Skaista, Wessen, (mit ìm 2 ) Warkl. n. FBR. XI, 121, Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit im̂ ) Oknist.

Avots: EH I, 654


krimtele

krimtele, der Knorpel Ellern, [Warkl.]

Avots: ME II, 279




krimtīt

krimtît "(Brot) bröckeln" Warkl.

Avots: EH I, 654


skrimtele

skrimtele: auch (mit im̂ ) Oknist. Vgl. krimtele.

Avots: EH II, 510


skrimtele

skrimtele "der weiche, essbare Teil vom Knochen (im Schweinskopf, zwischen Rippen)" Memelshof, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 893

Šķirkļa skaidrojumā (19)

aizkrimst

àizkrimst, ‡

2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.

Avots: EH I, 33


akrims

akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.

Avots: EH I, 66


apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95


bucītis

II bucĩtis (unter buks): bucīt[i]s (Var.: buciņš) krimta kārklu krūmu BW. 11693. kas bucīti (Var.: buciņu, āzīti) luopu sauca? 12779, 2 var.

Avots: EH I, 248


dzeldināt

dzelˆdinât 2 [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541


gremža

grem̃ža [Pl.],

1) [gre̦m̃ža "ein Nager"
Ruj.], "krimtējs, gre̦muotājs" Schwanb., ein verdriesslicher Mensch, Kribbelkopf Frauenb., [Wandsen] : tas jau tāds gremža, tam jau ne˙viens nevar iztapt Etn. I, 122. duomātāja un gremžas tips Druva II, 496 ; [

2) ein neidischer Mensch
Trik. ;]

3) einer, der (langsam) isst
[grem̃ža C.] : kuo tu tur gremžī, gremža! A. XIII, 329 ;

4) grobes, unebenes, mit Knoten versehenes Narn ;

5) der Spinner, die Spinnerin solchen Garnes
AP., Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 649


iekrimst

[ìekrimst, annagen: zirgs iekrimtis sili Arrasch. bē̦rns atstājis iekrimstu maizi.]

Avots: ME II, 30


izkrimst

izkrìmst (li. iškrim̃sti), tr., ausnagen, aushöhlen, durchlöchern, durchnagen: tas tārpu izkrimsts MWM. VI, 948. pelīte nuozūd izkrimstajā caurumā Kleinb. zvē̦ri trīs durvis jau izkrimtuši LP. IV, 142. izkrimta (verdrängten) mūs laukā Deglavs Rīga I, 11. [Refl. - tiês, zur Genüge nagen.]

Avots: ME I, 755


krimšķēt

krimšķêt,

1) "?": krimšķē̦dams skandēja stīgas Dünsb. Odis. 8;

2) "?": kuo tu kremt tuo krimteli, ka krimtele krimšķ vien? Nerft.

Avots: EH I, 654


krimst

krìmst: praes. auch krim̂tu 2 Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês,

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654


krimst

krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]

Avots: ME II, 279



melmeņi

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes 2 Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I 4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III 4, 314, Walde Wrtb. 2 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596


nokrimst

nùokrimst li. nukrim̃sti], tr., abnagen: kazas puķes nuokrimtušas BW. 6466.

Avots: ME II, 802


ripeliski

ripeliski Karls., ripeliska RKr. XVII, 145, Adv., rund herum: zaķis apkrimtis ripeliska ābelei Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 530


rubināt

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552


siet

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860


umaka

umaka,

1) die Kraft, Gewalt
LKVv., Wid.; umakām, mit aller Macht LKVv., mit Kraft, Gewalt, mit einem Ruck Wid.; in grossen Mengen Bauske: ļaudis sanākuši umakām Bauske. kas man krimta umakām Diez;

2) comm., ein sich mit Gewalt Aufdrängender
U. Zu aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 298


uzkrimst

uzkrìmst, nagend, klaubend zum Vorschein bringen: luopi uzkrimtuši zemi (Bauske) od. zemes (Wolmarshof), das Vieh hat das Gras bis zur Erde abgefressen.

Avots: ME IV, 344