krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]

Avots: ME II, 279

krìmst: praes. auch krim̂tu ² Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês, ‡

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654