Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kritums' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kritums' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
kritums
kritums,
1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;
2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. 2 2056;
3) was gefallen ist,
a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;
b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];
4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.
Avots: ME II, 282
1) der Fall:
nuo tā uoda kritumiņa visa zeme nuorībēja BW. 2744; ūdens kritums, der Wasserfall Vēr. II, 1209. paņēmis tur izce̦ptus krituma ābuoļas Vīt. 22;
2) der Fall, die Neigung:
kluons ierīkuots ar kritumu Konv. 2 2056;
3) was gefallen ist,
a) trockene, umgestürzte Bäume:
cits uguni taisa, cits kritumus ne̦s A. XIII, 376;
b) ein gefallenes Tier, das Aas:
un varmāka lē̦kās ap viņu, kâ le̦c ap kritumu salkusi vārna Sudr. E. viņš jau beidzamuos kritumuos pieskaitāms, er ist zu dem Abschaum der Mensch heit zu zählen Wid.; [c) laimes kritums U., Schicksal];
4) der Schade, Verlust:
viņam liels kritums: zirgs nuosprāga Mar. n. RKr. XV, 120.
Avots: ME II, 282
ūdenskritums
Šķirkļa skaidrojumā (9)
atkrist
atkrist,
1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;
2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;
4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡
6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡
7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.
Avots: EH I, 150
1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;
2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;
4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡
6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡
7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.
Avots: EH I, 150
atkritalas
pakrist
pakrist [li. pakrìsti], intr.,
1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;
2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;
3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;
[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;
5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.
Avots: ME III, 49
1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;
2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;
3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;
[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;
5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.
Avots: ME III, 49
piekrist
pìekrist,
1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;
2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);
3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;
4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;
5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;
6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.
Avots: ME III, 260
1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;
2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);
3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;
4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;
5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;
6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.
Avots: ME III, 260
sakrist
sakrist,
1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;
2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. 3 II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;
4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.
Avots: EH XVI, 419
1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;
2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. 3 II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;
4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.
Avots: EH XVI, 419
skrauja
‡ II skrauja "stāvs, nuobrucis krasts" N.-Schwanb., Sessw.; ein steiles Flussufer Grawendahl; "stāva vieta, kritums" (mit aû ) Mar.
Avots: EH II, 507
Avots: EH II, 507
slīpne
šukulis
viļaka
viļaka,
1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;
2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;
3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;
4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.
Avots: ME IV, 597
1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;
2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;
3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;
4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.
Avots: ME IV, 597