Paplašinātā meklēšana

‡ kruone, = kruõnis 1: ze̦lta k. galveņā BW. 11697. kruones (acc. plur.) pīt 13250, 15.

Avots: EH I, 664

kruõneniẽks, ein Kronswirt.

Avots: ME II, 294

krija,

1): auch Frauenb., KatrE., Salis, Oknist;

2): pussieciņiem bij tāda k. apkārt Siuxt; der Rand
(?) einer Mädchenkrone: vaiņaga kriju pūlē̦damās izguobīt atkal pareizā apaļumā Janš. Dzimtene V, 379.

Avots: EH I, 652, 653

kruõnêt, -ẽju, tr., krönen: bet šīs bē̦das kruonē̦tas ar apmierinājumu Rainis. Refl. -tiês, sich krönen. [Aus mnd. kronen.]

Avots: ME II, 294

‡ kruoņinieks Janš. Dzimtene I ² . 193; Bandavā I, 7, = kruoņa zemnieks, ein Bauer, der sein Land von der Krone (Regierung) pachtet.

Avots: EH I, 664

kruõnis,

1) die Krone, der Kranz:
ķeizara kruonis; zalkšu kruonis. Sprw.: neba kruonis nuokritīs, sagt man zu einem zimperlichen, weichlichen Menschen. kruoņus (echt le.: vaiņagus) pīt, Kränze flechten. ruožu kruonis, der Rosenkranz bei den Katholiken LP. VI, 51;

2) die Krone (eines Fürsten), die Regierung:
kruonis pārdevis zemniekiem mājas. kruoņa ienākumi, nuoduokļi, Kronseinkünfte, -abgaben; kruoņa mantinieks, Kronerbe; kruoņa mežs, Kronsforst; kruoņa muiža, Kronsgut; kruoņa skuola, Kronsschule; kruoņa svētdiena od. svē̦tku diena, Kronsfeiertag; kruoņa zeme, Kronsland; kruoņa zemnieks, Kronsbauer;

3) die Krone, der obere aus dem Zahnfleisch hervorragende Teil eines Zahnes.
[Nebst estn. (k)rōn> aus mnd. krone.]

Avots: ME II, 294, 295

‡ kruoņuôts, mit einem Kranz (einer Krone) versehen: Jāņu vakarā guovis nāk nuo ganībām mājā kruoņuotas Frauenb.

Avots: EH I, 664

‡ lapuotne,* die Blätterkrone eines Baumes oder Waldes: ar savu ziedu un lapuotņu krasainību Delle Venta un Abava 37.

Avots: EH I, 720

mitres, die brautkrone nach alter Form Mag. XX, 3, 146. [Zu mitre? Oder aus r. митра "Bischofsmütze"?]

Avots: ME II, 639

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

saķis Lasd., eine gabelartige Baumkrone. Zu saka II.

Avots: ME II, 664

sazaruôt, intr., sich mit Zweigen bedecken, sich verzweigen Spr.: bērziņš sazaruojis LP. VII, 1091. (fig.) še pārve̦sta sazaruoju, sakupluoju (erzählt die Grossmutter) Janš. Bandavā I, 74. - Subst. sazaruõjums, das Geäst, die Baumkrone: virs stumbra paceļas kuoku sazaruojums Konv. ² 4060.

Avots: ME III, 795

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983

vaiņaguôt, vaiņakât Bielenstein LSpr. I, 385, Borchow, vaiņakuot Rkr. XI, 83, bekränzen; krönen: galvu vaiņaguodams MWM. VI, 878. ar ze̦lta kruoni vaiņaguota R. Sk. II, 109. tur gul meitas vaiņakuotas (mit der Mädchenkrone versehen) BW. 27631, stars apspīd viņa . . . galvu, tuo vaiņaguodams it kâ ar svē̦tspuožumu Asp. VII, 39. ziedi vaiņaguo ik augu Latv. (fig.) sāpes, kuŗas vaiņaguoja viņas seju Duomas II, 1391. Refl. -tiês "?": pāri man tās vaiņaguojas Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 440

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis ² Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl ² ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis ² Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis ² Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi ² Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ ² ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu ² malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis ² Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786