Paplašinātā meklēšana

atkumis (unter atkumu; part. praet. act.) "zurückgebogen": ar atkumušu izkapti nevar pļaut Warkl.

Avots: EH I, 151

kùkumiski, über Kopf und Hals: viņš aizgāja kūkumu kūkumiski Karls.

Avots: ME II, 333

[kumis U., kumis Odensee, Laud., kum̃mis Salis, = kumbis.]

Avots: ME II, 311

likumisks,* likumîgs*, gesetzlich: l. mantinieks, suolis.

Avots: ME II, 470

pē̦sku pē̦skumis Allasch "eilig, aber taumelnd, wackelnd, (sch)wankend, die Füsse schleppend (und mit verwahrlostem Äussern)" Gelstershof: pē̦sku pē̦skumis ienāca ve̦cais Smelktne Balt. Vēstn. v. J. 1901, № 86, Naud. pīles aizskrēja pē̦sku pē̦skumis Grünw., Annenburg, Ekau; in Naud. dafür auch pē̦su pē̦sumis.

Avots: ME III, 210, 211

ple̦sku ple̦skumis od. pl. ple̦skām, Interj. zur Bezeichnung eines schallenden und schnellen Laufens: tā tūliņ ple̦sku ple̦skumis ieskrien raudzīt, vai barība gatava LP. IV, 177. kungs ple̦sku ple̦skumis pruom pie sievas V, 196. ve̦lns ple̦sku ple̦skumis ellē iekšā VII, 443. viņa ple̦sku ple̦skām skrējusi uz baznīcu Pas. III, 443.

Avots: ME III, 337

pretlikumisks Wid., = pretlikumîgs.

Avots: ME III, 389

sakumis, s. sakùmt.

Avots: ME II, 658

tikumisks,* moralisch: daba... nuostiprina bē̦rna reliģiskās un tikumiskās jūtas A. v. J. 1897, S. 452. tautai drauduot tikumiska izvirtība Plūd. Llv. II, 226, tikumiski dze̦nuļi MWM. VI, 7.

Avots: ME IV, 186

‡ apskumt, sich betrüben, traurig werden (perfektiv): apskumis prāts.

Avots: EH I, 113

atkumu: izkapts iesieta atkumu - atkaru Bers.; cf. uzkumu. iet atkumis, zurückgebeugt Bers., cf. kumt.

Avots: ME I, 169

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

kumbis, der Fischbehälter, die Fischkumme: zvejnieks nenuoies pie kumbja Mag. II, 3, 79; A. VIII, 102. [Nebst estn. kumm aus mnd. kumme dass.; vgl. auch kumis U. und gumbis.]

Avots: ME II, 310

I kum̃mis (unter kumis): auch Salisb.

Avots: EH I, 674

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt ² Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488

maku makumis tur iziet, da geht's mit Betrug und Streit zu Biel. n. U.

Avots: ME II, 555

naskums, die Hurtigkeit, Regsamkeit: kur tas man nu palika, citkārtējs naskumiņš? BW. 23968, 1. duoma dziļums saskaņā ar darba naskumu Kronw. - nasku, naskumis, bunt, lebhaft durcheinander: pa gatuvi gāja šuodien nasku naskumis Kleinb.

Avots: ME II, 694

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nelikumîgs, kumisks">nelikumisks, ungesetzlich: nelīdzeņs ceļš, nelīdze̦na pļava. visi meži līdzi auga, virsaunīties nelīdze̦ni BW. 30681. [nelīdza vieta Elger Dict. 274.]

Avots: ME II, 721

netikumîgs, netikumisks, unsittlich: netikumīga dz;ive.

Avots: ME II, 737

nùoņūris (part. praet.) "?": nuoņūris kâ derglis Alksn.-Zund.; ["nuoguris, kumis">nuoskumis, galvu nuolaidis" Gramsden, N.-Peb.; "nuovārdzis" (mit "ũ" ) Funkenhof, Grünh., Mesoten.]

Avots: ME II, 826

nùoskùmt, betrübt, traurig, bekümmert werden: sirds bij nuoskumuse LP. IV, 112. vilksim dzīvību, kâ varē̦dami, bet nuoskumt tik ne! kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? Dīcm. Refl. -tiês, sich betrüben, in Gram verfallen. Subst. nùoskùmšana, der Kummer, Gram: man bij liela nuoskumšana BW. 15885.

Avots: ME II, 850

[pãrskumt, allzu traurig werden: prāts man pārskumis.]

Avots: ME III, 176

[paskumt, ein wenig traurig werden od. sein: paskuma drusku; paskumis prāts.]

Avots: ME III, 101

pe̦sku pe̦skumis "eilig, über Hals und Kop : zaķis skrien pe̦sku pe̦skumis Serben, Bauske.

Avots: ME III, 203

II plasks, der Galopp Ruj. n. U., Karls.; plaskiem, plasku plaskiem, plāskis (instr. pl.) U., Kaugershof, plaskuos, im Galopp: plaskus skriet Salisb., pilnuos plaskuos skriet Seibolt, Dtosth., plasku plaskiem skriet C., Zögenhof, eilig und schallend laufen. Auf einem Schallwort (vgl. plaskata, plasku plaskumis, li. plaskuoti "vor Freude in die Hände klatschen" (echt li.?), sloven. plóskati "(Beifall) klatschen", ksl. pleskъ "strepitus") beruhend ?

Avots: ME III, 320

plasku plaskumis, = ple̦sku ple̦skumis: kad salijis mētelis steidzīgi suoļuojuot sitas un tinas ap lieliem, tad saka: "salijis slapjš iet plasku plaskumis" Burtn.; "kumis">juku jukumis" Dobl, n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 320

ple̦sku, Interj., in der Verbindung mit plisku: plisku ple̦sku (= ple̦sku ple̦skumis?) meitu māte nuoplīsušiem rindakiem BW. piel. ² 23623, 1.

Avots: ME III, 337

I saduzt,

1): saduzis ("nuoskumis") Saikava, ("saīdzis") Zögenhof.

Avots: EH XVI, 405

‡ sakumbris (part. prt. act.), = sakumis (?): ratiņus, kuŗuos s. tup pajauns cilvē̦ks Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH XVI, 421

sakùmt Jaunpils, sich bückem, ducken, krumm, bucklig werden (gew. das Part. praet. sakumis gebraucht): viņš saliecās un sakuma M. W. iet sakumis Smilt., Lub., Aps. ve̦cmāmiņa gluži sakumusi Jaunpils. uz ceļiem sakumis sēd Zalktis I, 110, uz dzirnakmeni sakumis ar ple̦ciem Bārda Zemes dē̦ls 219.

Avots: ME II, 659

saskumt Janš, Bandavā II, 156, auch refl. -tiês U., traurig werden, sich betrüben, in Kümmernis geraten U.: vīrs dikti saskumis LP. VI, 848.

Avots: ME III, 734

sašņucis, sašņurcis (f. -usi), Part. praet. act., schlaff, übelgelaunt, heruntergekommen: gluži sarāvies un sašņucis Salminskis ieradās Purap, vai tev... slikti gājis, ka tu tāds kâ nuoskumis, sašņurcis? Jaun. mežk. 260. sašņucis, leicht erkrankt Neuenburg.

Avots: ME III, 759

sevī, mundartlich sevie, sevē (li. dial., sevė˜), der Lokativ des Reflexivpronomens: viņš runā sevī Luttr., er spricht für sich (dass andre es nicht hören sollen). brālis sevie nuoskumis Kl., der Bruder ist traurig im Herzen (dem Gesicht sieht man es zwar nicht an).

Avots: ME III, 822

snakumi,

1) Naschwerk
Gr.-Behrsen;

2) "?": tā dzīvuo gari pa istabām snakumu snakumis Balt. Vēstn. 1901, Ne 10 (pielikums).

Avots: ME III, 972

stir̂ku ² kumis">stir̂kumis ² Gr. - Sessau, Adv. "flatterhaft".

Avots: ME IV, 1074

suku sukumis, Adv.,

1) gebückt
Schibbenhof: meita skrēja pa kaktu kaktiem suku sukumis ēst rne̦klē̦dama LP. VI, 504;

2) eilig, schnüffelnd; störend dazwischentretend
Pe̦nkule, Bixten, Luttr., Platohn, A.- Autz: iet suku sukumis nuo vieuas matas uz uotru Naud., Neuenb., Gaiken, Grünh.

Avots: ME III, 1118

uzkùmt Jürg., = uzkùmpt: viņš iet uzkumis.

Avots: ME IV, 346

vaiska, eine lärmende Menge Jürg. (mit àI ), Stockm.: liels pūlis bē̦rnu iet kâ vàiska ² Vīt.; eine recht grosse Menge Grünwald: vaiska čigānu; tie iet vaisku vaiskumis (gruppweise) Grünwald. ļaudis plūst vaiskām vien Nötk. Nebst li. váiskas "das Heer" (bei Būga KSn. I, 162) aus r. войско "Heer".

Avots: ME IV, 443

vicu vicumis, Bezeichnung rascher Bewegung Kurl. n. U.; Bezeichnung des Hinund Herschwankens Netk. n. U.: vicu vicumis iet gar visām žuogmalēm LP. VI, 909. iet kâ nelabais pa sē̦tu - vicu vicumis, līkumu līkumis Janš. Dzimtene V 251. sudmalas iet vicu vicum[i]s Ahs. n. RKr. XVII, 63. bē̦rni iet pa plānu vicu vicum[i]s ebenda.

Avots: ME IV, 577

žviku žvikumis, Interj. zur Bezeichnung eiliger Bewegungen: čakla saime iet žviku žvikumis Etn. II, 30.

Avots: ME IV, 845