klēpains
‡ klē̦pains (mit ļ zu lesen?) Trik., sich gelagert habend, halbverdorrt: klē̦paina zâle.
Avots: EH I, 616
Avots: EH I, 616
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lēpa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lēpa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
lēpa
I lẽ̦pa, [lê̦pa Kr.], ļē̦pa Peņģ.,
1) [lè̦pa 2 Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];
2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.
Avots: ME II, 461
1) [lè̦pa 2 Mar., ļē̦pa Alswig], die Pfote [Infl. n. U.]: čuči, guli, lāča bē̦rns, platajām lēpiņā! BW. 2105, 5 [aus Mar.];
2) [lẽ̦pa Bl.], Huflattich (tussilago farfara) Mag. IV, 2, 89; baltās lē̦pas, Seerose (nymphaea); dze̦lte̦nās lē̦pas, [lẽ̦pu lapas Arrasch, Ruj.], Teichrose (nuphar) RKr. II, 74. baltās lē̦pas un dze̦lte̦nās lē̦pas duod guovīm, kad viņām slikts, sūklains piens Etn. II, 163; mazās lē̦pas, Froschbiss (hydrocharis morsus) RKr. II, 72; mazā ūdens lē̦pa, Laichkraut (potamogeton natans) Mag. IV, 2, 28. Zu lēpe.
Avots: ME II, 461
lēpa
lēpa
lēpacis
lēpainis
lēpas
lēpatiņi
lēpausis
‡ lē̦pausis,
1) ein Schwein mit herabhangenden Ohren
(mit ê̦ ) Warkl.;
2) ein Lümmel
(mit ê̦ ) Warkl.; jem., der in in seinen Bewegugen langsam (faul) ist (mit è̦ 2 ) Pilda.
Avots: EH I, 738
1) ein Schwein mit herabhangenden Ohren
(mit ê̦ ) Warkl.;
2) ein Lümmel
(mit ê̦ ) Warkl.; jem., der in in seinen Bewegugen langsam (faul) ist (mit è̦ 2 ) Pilda.
Avots: EH I, 738
slēpains
slē̦paîns, geheimnisvoll Celm.: slē̦paina šņākšana bija dzirdama Lautb. Luomi 33. zu zinādams slē̦paini . . . čukst kuoks vārdu aizmirstuo Seifert Chrest. lIl, 2, 28.
Avots: ME III, 928
Avots: ME III, 928
Šķirkļa skaidrojumā (9)
apslēpt
apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
glūņa
ieslēpt
ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.
Avots: ME II, 67
Avots: ME II, 67
lai
laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
lipt
lipt,
1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;
2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;
3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;
4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;
[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]
Avots: ME II, 474, 475
1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;
2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;
3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;
4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;
[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]
Avots: ME II, 474, 475
pārtieši
pãrtìeši (unter pãrtìešãm), ‡
2) "?": lakats galvā bij it kâ p. uzme̦sts: vienu ausi apslēpa, pār uotru karājās matu šķipsnas Brigadere Skarbos vējos 80.
Avots: EH XIII, 214
2) "?": lakats galvā bij it kâ p. uzme̦sts: vienu ausi apslēpa, pār uotru karājās matu šķipsnas Brigadere Skarbos vējos 80.
Avots: EH XIII, 214
paslēpene
paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine 2 Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
paslēpēnes
paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine 2 Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
zagt
zagt, Subst. zagums: Anlīze zagumus (die gestohlenen Sachen) ne sevišķi slēpa Jauns. R., dz. un j. 110. Zur Bed. von li. žagti s. auch Fraenkel FBR. XI, 61. Zu gr. κ#οχώνη s. jetzt Specht KZ. LXVI, 197 ff.
Avots: EH II, 800
Avots: EH II, 800