Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lēpes' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lēpes' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
lēpes
slēpes
slẽpes: ein zum Steineführen dienender, nur aus Sohlen bestehender Schlitten Ramkau; par slèpēm 2 sauc divas ar saknēm izraktas un ar šķēršļiem savienuotas balciņas akmeņu vešanai (vasara); līkuos galus uzliek uz ratu priekšējās ass, un uz šķēršļiem sakrauj akmeņus Saikava; ein kleiner Schlitten zum Balkenführen im Sommer ebenda.
Avots: EH II, 524, 525
Avots: EH II, 524, 525
slēpes
slẽpes Līn., Iw., slèpes 2 Prl., das Schlittengestell, das bei eingetretener Winterbahn unter eine Kutsche gelegt wird, Schleife U., Karls. (slẽpe), Kurs. (slẽpes); der Fuderschlitten Karls. (slẽpes); "ragavām uzsienamie kuôki" Serbigal (slẽpes); ein zweispänniger Bauerschlitten Kalleten (slẽpes), Alschw., N.-Bartau; eine kleine Ragge Bielenstein Holzb. 558; Etn. II, 81 (aus Blieden); ein kleiner Schlitten, den man beim Balkenführen im Winter unter das dünne Ende des Balkens bindet Burtn. (slẽpes), Laud., Wessen, (slēpītes) Memelshof; ein Wagen zum Steineführen, der nur Vorderräder hat, während das hintere Ende längs der Erde schleppt Burtn., Salisb. (slẽpes); ein schlechter (Drosth.), ein alter, von vielem Fahren verdorbener (Druw. n. RKr. XVII, 78) Schlitten; Schneeschuhe U., Bielenstein Holzb. 602, Bers., (slẽpes) Jürg.; ein Schneepflug U.: slidināšanās nuo kalna ar slēpēm Vēr. II, 812. uz milzīgām uozuola slēpēm Janš. ziemu malku ve̦duot salauztas slēpes Latv. kas tās nu par re̦gavām, tās jau tadas slēpes vien ir! Drosth. Figürlich von einem Menschen, der nachlässig, die Füsse oder auch die Kleider am Boden schleppend geht: iet kâ slẽpe Nötk. Aus mnd. slepe "Schleife, kleiner Schlitten".
Avots: ME III, 929
Avots: ME III, 929
šlēpes
ūdenslēpes
Šķirkļa skaidrojumā (13)
aplēpēt
[aplẽpêt bedeute um Mitau "sich mit Blättern der Seerosen (lēpes) bedecken": aire aplēpējusi].
Avots: ME I, 101
Avots: ME I, 101
lēpe
lẽpe (li. lė´pė "Seerose"), gew. Pl. lẽpes, lẽpju lapas [Dond., PS.], der Huflattich; baltās, dze̦lte̦nās, mazās lēpes, See - od. Teichrosen, s. lē̦pa I; kazu lēpe, Teufels - Abbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; III, 58. [Nebst lē̦pa I zu ļe̦pa I (s. dies); neben diesem lēp -: lep - auch ein sinnverwandtes lāp - in le. lāpa II und lâpsta (s. diese).]
Avots: ME II, 461
Avots: ME II, 461
paslēpēt
slaika
slaika, eine Art Schlitten mit nicht vorn aufwärts gebogenen Schleifenenden Kurl, n. U. Plur. slaĩkas, ein grosser Bauernschlitten, wo 2 Pferde vorgespannt werden Sackenhausen, N.-Bartau; "divzirgu slēpes" Gramsden. zunächst wohl zu sliece (wenn ie hier aus ei; neben diesem sleik- ein ide. sleig- in an. slikr "glatt", ahd. slīhhan "schleichen", sleihha "Schleife, Schlitten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 390 f.); vgl. auch le. slieka und slaîks, sowie Osthoff IF. XXVII, 169.
Avots: ME III, 913
Avots: ME III, 913
slēpenes
II slēpenes "primitiv, oberflächlich angefertigte slēpes (geringschätzig)" Stockm., Odensee.
Avots: ME III, 929
Avots: ME III, 929
slēpēt
I slēpêt, -ẽju, schlurren, schleifen Bielenstein Holzb. 602, Karls. (slẽpēt), schlurrend, schleppend gehen U., (mit ẽ) Jürg., Adiamünde, (mit è 2) Schwanb.; auf dem Eise glitschen Lems., Salis n. U.; mit den slēpes führen (z. B. Steine) C. (mit ẽ); mit einem Schlitten auf schlechter, schneearmer Bahn fahren Lieven-Bersen: ja maz sniega, pa negludu ceļu ragus slẽpē (jeb slīd nuo ceļa) Bauske; mit einem Schlittchen vom Berge fahren Bauske; auf glatter Unterlage schieben: slẽpēt (pa paliktām blankām) kuokus uz kuģa Salis; slēpēt (= sliedêt) labību Lis., Adl., Saikava (mit è 2), Ruj.; mit den slēpes fahren Salisb. n. U.; mit Schneeschuhen laufen U., (mit ẽ) Jürg., Arrasch, Ruj., Widdrisch, Bauske. Refl. -tiês, längs der Erde schleppen (intr.): virves gar zemi slēpējas, die Stricke schleppen an der Erde U. ratu pakaļgals slẽpējas (ve̦lkas) gar zemi Salisb. Aus mnd. slepen "schleppen, schleifen; schleppend gehen".
Avots: ME III, 929
Avots: ME III, 929
šļūcenisks
šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù 2 ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski 2 Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski 2 Vīt. 77.
Avots: ME IV, 77
Avots: ME IV, 77
šlūces
slūtāķis
slūtāķis, slūtaģis,
1) slūtāķis U., slûtāģis 2 Grünh., slūtaģis U., die Spiralfeder im Schlosse
U.; ein Riegel an der Tur, am Fenster Grünh.;
2) ein ausgelassener Mensch (besonders ein solcher von grossem Wuchs)
Katzd.; slūtaģis "ein Tagedieb" Bauske;
3) slūtaģis "slēpes zum Steineführen; ein schräges Gerüst zum Hinaufschieben schwerer Gegenstände".
In der Bed. 1 aus einem mnd. slūt-haken.
Avots: ME III, 943
1) slūtāķis U., slûtāģis 2 Grünh., slūtaģis U., die Spiralfeder im Schlosse
U.; ein Riegel an der Tur, am Fenster Grünh.;
2) ein ausgelassener Mensch (besonders ein solcher von grossem Wuchs)
Katzd.; slūtaģis "ein Tagedieb" Bauske;
3) slūtaģis "slēpes zum Steineführen; ein schräges Gerüst zum Hinaufschieben schwerer Gegenstände".
In der Bed. 1 aus einem mnd. slūt-haken.
Avots: ME III, 943
štīre
štìre 2 Gr.-Buschhof, ein Steuer zum Lenken eines auf slēpes geführten Balkens. Nebst li. stỹras "Steuerruder" aus nd. stür "Steuer".
Avots: ME IV, 103
Avots: ME IV, 103
štīrēt
štĩrêt "schnell, ausgelassen, unbeholfen gehn (von Menschen)" Amboten; gerade vorwärts (ohne sich einen Weg zu suchen) gehen Nigr.; mit einer štīre die slēpes lenken (mit ì 2 ) Gr: Buschhof. Nebst stīrêt aus nd. stüren "steuern; gehen".
Avots: ME IV, 103
Avots: ME IV, 103
zvāļāties
zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês 2 Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene 2 III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.
Avots: ME IV, 767
Avots: ME IV, 767
zvīļoties
zvīļuôtiês,
1) s. unter zvīļuôt;
2) wanken, schwanken:
lielās slēpes zvļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. In der Bed. 2 nebst li. žvylúoti "lingúoti" (bei Trautmann Wrtb. 372) zu zvīlêt II.
Avots: ME IV, 780
1) s. unter zvīļuôt;
2) wanken, schwanken:
lielās slēpes zvļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. In der Bed. 2 nebst li. žvylúoti "lingúoti" (bei Trautmann Wrtb. 372) zu zvīlêt II.
Avots: ME IV, 780