Paplašinātā meklēšana

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39

lĩksmi, das Gelenk, Kniegelenk: suns iekuoda līksmuos Dond. Wohl zu lìkt.

Avots: ME II, 486

lìksminât (li. lìnksminti und linksminuóti), tr., fröhlich, heiter machen, erheitern, ergötzen: īstais laiks nav klāt mums sirdis līksmināt Rainis.

Avots: ME II, 486

salìksminât, tr., auch salīksmuôt Wid., fröhlich, heiter machen, ergötzen, entzücken Wid.: tas mani salīksmināja vēl vairāk Latv.

Avots: ME II, 673

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

‡ ielīksme, die Freude, Fröhlichkeit, Heiterktit: sle̦pe̦nuo ielīksmi, kādu saceļ jaunu pārdzīvuojumu gaidas Brigadere Daugava 1928, S. 147.

Avots: EH I, 527

‡ kauradžât, kauderwelschen (?): līksmi pa čigāniski kauradžādamas Jauns. B. gr.3 I, 48.

Avots: EH I, 595

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486

lìksms (li. liñksmas), [n. Bl. auch lĩksms ], froh, heiter: viņa seja vēl tvīka nuo līksmām atmiņām Vēr. I, 661. dziesmas jaunieši nuo sirds un līksmi dzied Lautb. daudz dieniņu mūžiņā, cita sē̦ra, cita līksma. Bis jetzt gewöhnlich mit g geschrieben (idem man es zu lĩguot stellte). Wohl [nach Leskien Abl. 334 ] zu le. lìkt, lìekt: [urspr. also etwa: geneigt (vgl. li. põns man liñkę̄s "der Herr ist mir geneigt"). ]

Avots: ME II, 486

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23

plikšinât Karls., plikšķinât, freqn. zu plikš(ķ)êt,

1) tr. u. intr., plätschem
U., klatschen (mit), klatschend (sanft) schlagen: viņš... plikšķināja gaisā īsuo pātagu Latv. tu jau manu vēderiņu ar ruociņu plikš(ķ)ināji BW. 34839. viņš mauca uzcītīgi tārpus uz makšķeri, pa˙priekš tuos ar ruoku plikšķinādams ("?") Turg. Muižn. per. 84. Jānītis kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,... kam maziņus plikšināja (formte klatschend?) BW. 33007. zivtiņa līksmi plikšina ar asti U. b. 42, 25;

2) schwatzen
U.;

3) plikšķinât C., Meiran, Dond., Bauske, mit den Augen winken
U., zwinkern: plikšina acis (od. ar acīm) kâ uz raudām J. Kalniņš;

4) langsam fahren
U.

Avots: ME III, 345

‡ sasmailêt,* zuspitzen: (suns) ausis līksmi sasmailējis A. Upītis Sm. lapa 242.

Avots: EH XVI, 449

‡ tridinâtiês (?) "?": cīrulīt[i]s pār zaļām druvām līksmi tridinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 694

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene ² II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330

vītaruôt,

1) vîtaruôt Heidenfeld, vĩtaruôt Frauenb., vîtar,ât ² Stenden, vītarât U., -ãju, vīterêt Schwanb., (mit ĩ ) Dond. (> vĩte̦rt), Grünwald, MSil., Serbigal, -ẽju, vīter,tôt V.,(mit ĩ ) C.,mit î ) Sessw., vĩteruôt Grünwald, vī-tur,uôt Rutzau, vīturuôt U., singen (von Vögeln); summen, zwitschern
Hasenpot n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"): cīrulis... vīteruo Etn. II, 51. pār... druvu vīterēja cīruļi A.XX, 249. pa dārzu strazdi vīteruo Jaunības dzeja 53. kâ strazdiņš vīterē BW. 28507, 1. lakstīgala vīterēja 30614, 6 var. putni... vīteruo savu rīta dziesmu Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I,34. šuorīt putni tâ vītaruo, ka ne aizklausīties vien nevar Frauenb. vìterē kâ bezdelīga Aiviekste. putniņi priecīgi... vītaruodami Janš. rupji dzied tautu meita...;... mūs[u] māsiņas kâ bitītes vīturuo BW. 896,1;

2) vīterêt Meiran, vīter,uôt ebenda "mīļi runāt, čivināt"; vĩtarât, vĩtarêt, vĩterêt oder vĩturuôt Nötk. undeutlich (wie ein kleines Kind) sprechenu: Ievai mēle bija atraisījusies, un nu tā vīteruoja vienā vīteruošanā RA. viņas sirsnīgā valuodiņa atkal sāka vīteruot A.XVII, 295. līksmi saiminieki kâ bitītes vīturuoja... viesiņus mīlē̦dami BWp. 791, 2;

3) "? ": vējš vīteruo man gar ausīm Stari I,82. Wohl zu li. vyturỹs "Lerche".

Avots: ME IV, 646