Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'laipns' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'laipns' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

laipns

laĩpns: auch Behnen, Dunika, Ermes, Lemb.; Lems., Postenden; Stenden, Windau, N.-Wohlfahrt, Zögenhof, (mit 2 ) Salisb.

Avots: EH I, 714


laipns

laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]

Avots: ME II, 410


palaipns

[palaipns, ziemlich laipns: p. prāts.]

Avots: ME III, 55

Šķirkļa skaidrojumā (10)

apsitīgs

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120


gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


glaunīgs

glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns">laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391


lipns

lipns (li. lipnùs "klebrig"), holdselig, freundlich. Jetzt dafür laipns.

Avots: ME II, 474


lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475



paskubināt

paskubinât [li. paskùbinti], tr., ein wenig anspornen, antreiben: tas paskubināja savu bērīti Etn. IV, 86. Refl. -tiês, sich sputen: paskubinies tikt laikus atpakaļ! LA. Subst. paskubinãjums, die Anspomung: maz līdzēja laipns paskubinājums Aps.; paskubi nüšana, das Anspornen, Antreiben; paskubinâtãjs, wer anspornt, antreibt.

Avots: ME III, 101


puspavalgs

puspaval˜gs, die halbe Zukost: Sprw. laipns vaigs - pus˙pavalgs. puspavalgs, eine ungenügende Zukost.

Avots: ME III, 431


vērst

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778