Paplašinātā meklēšana

liksta, der Unfall, das Unglück, das Unheil, die Gehafr: tu dzīvību neesi saudzējusi mūsu ļaužu likstu dēļ Jud. 13, 20. kâ nu izpestīties nuo likstas? Etn. II, 77. [mums ir maize ar dzīvības likstu jāatve̦d Glück Jerem. 5, 7. - Zu liga ?]

Avots: ME II, 467

likstaîns, verhängnis -, gefahrvoll Wid.

Avots: ME II, 467

izšķaũdît, tr., ausniesen: gluotas. Refl. - tiês, zur Genüge niesen: kad labi būsi izšķaudījies, tad visas likstas būs kâ ar ruoku atņe̦mtas.

Avots: ME I, 810

‡ II ligzda N.- Laitzen n. FBR. VIII, 41, = liksta">liksta, nelaĩme.

Avots: EH I, 741

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484

I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.

Avots: ME II, 630

mùsẽjs, mùsẽjais, mūsijais Kl., der Unsrige,

a) gew. substantivisich: nu esi mūsējs Rainis. mūsējs aizbraucis uz pilsē̦tu, unser Wirt oder unser Herr ist in die Stadt gefahren;

b) adjektivisch: ve̦cas meitas sakrupušas mūsējā pagastā BW. 13160. Gewöhnlich steht nach mūsējs das Substantiv nicht unmittelber, sondern zu es ist aus dem Vorhergehenden zu ergänzen: jūsu liksta nav tik liela kâ mūsējā.

Avots: ME II, 679

[nùolikstîtiês, zu nichte gehen Für. I, unter liksta.]

Avots: ME II, 810

spraũns: "ve̦se̦ls, dūšīgs" (mit aũ ) Nigr.; (mit àu ² ) gesund; wohlhabend; "brīvs nuo kādas neveiksmes vai likstas" Auleja; "krietns; uzvedīgs" Saikava; munter, gesund, kräftig Warkl.; Demin. spràuneņš ² Warkl. "jautrs; kustīgs; veselīga izskata".

Avots: EH II, 557