I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.

Avots: ME II, 630

I miņa: ka uz laiku laikiem Spīduola nav gājusi, ka m. par ... meitu neapklusīs Vindedze 158. Karlīnei lai nav jākaunas! tuo Luze negrib pielaist ne miņā (= auf keinen Fall?) Brigadere Dievs, daba, darbs 135. Trikātā bija viss Druvvalda miņas (= Fürsorge?) savākts un saglabāts Vindedze 174. nuo Jukuma ne ziņas, ne miņas Janš. Līgava II, 308. viņai nav ne ziņas, ne miņas, kâ tuos sauc I, 186.

Avots: EH I, 816

II miņa L., die Spur: [nuo apsmiekla vai zuobgalības viņa sejā nebija ne miņas Janš. Dzimtene2 I, 35.] nuo viņa ne miņas nav, von ihm ist keine Spur U. miņas dzīt, nachspüren L., U.; miņas sauostīt, Witterung haben, wie die Hunde U. miņas dziest, die Spur verliert sich L. mālu miņa, der Tretplatz für Lehm. Zu mĩt.

Avots: ME II, 630, 631

II miņa: tuo nuojaust nuo iemītām zirgu miņām Janš. Līgava I, 353. nuo citiem neredzēja ne miņas Mežv. ļ. II, 414.

Avots: EH I, 816