Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'lucis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'lucis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

klucis

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621


klucis

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233


lucis

lucis, s. luca, luncis.

Avots: ME II, 509


paklucis

paklucis, ein Unterklotz, ein Klotz, auf welchen das Holz beim Spalten gelegt wird: malku skalda uz pakluča Ahs.

Avots: ME III, 46


pelucis

pe̦lucis, gew. plur. pe̦luči Iw., eine Art Felderbsen, die als Viehfutter gebraucht werden.

Avots: EH XIII, 222

Šķirkļa skaidrojumā (20)

applukt

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa;

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106


bluķis

bluķis,

1): lai satrūd bē̦rza b. (Var.: klucis) BW. 27333, 2. uozuola bluķītim 34152. drēbju (kuļamais) b. AP.;

2): auch Lieven-Bersen, Ramkau;

3): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 231


bluzga

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


gulīns

[gulīns Fest., Nerft, liegend: g. klucis.]

Avots: ME I, 678


izplukt

II izplukt Adiamünde, Hochrosen, Kegeln, Lems., Salis, Seyershof, Zögenhof, = izplaûkt: zieds vēl nav izplucis:

Avots: EH I, 473



kluči

kluči Frauenb. "grosse, schwere Holzschuhe". Zu klucis 1 ?

Avots: EH I, 621


klučks

klučks Liepna, =klučka 1: Vgl. klučķi unter klucis 3.

Avots: EH I, 621


kūlenis

kùlenis,

1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;

2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;

3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;

4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.

Avots: ME II, 334


luca

luca Ruj. n. Kawall, lucis">lucis Etn. Il, 106, RKr. VIII, 105,

1) die Quappe (lota vulgaris),
gew. vêdzele; (auch: lučiņš) zoarces viviparus Konv. 2 2335. [Aus liv. resp. estn. luts dass.; s. Thomsen Beröringer 267.]

Avots: ME II, 509



noplukt

nùoplukt,

1): nuoplucis "nuoplīsis" Grenzh. n. FBR. XII, 24, "nuonīcis" Lesten n. FBR. XV, 31, Schnehpeln. ‡ Refl. -tiês, = nùoplukt 1: nuosaplucis lindruciņš BW. 20409, 3.

Avots: EH II, 77


paplukt

paplukt, [ein wenig ausgehen (von Federn, Haaren)]: tai paplucis ce̦kuliņš BW. 11111.

Avots: ME III, 83


ploska

ploska, comm., ein Abgelumpter, ein Lump: iet kâ ploska nuoplucis Dond. n. RKr. XVII, 47, Wandsen. tas tik ir tāds ploska nuo cilvē̦ka Dond.; jem., der seinen Anzug am Boden schleppend beschmutzt und zerreisst Salis, Zögenhof; vgl. pluska.

Avots: ME III, 352



saplukt

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704


šeka

še̦ka, = še̦kums, die Gabelung eines zweigipfligen Baumes: nuo tās še̦kas iznāks labs malkas klucis Wain. Wohl aus li. šakà "Ast".

Avots: ME IV, 14


slieksnis

slìeksnis,

1): auch (mit ìe 2 ) Saikava, (mit 2 ) Grob., Siuxt; dze̦lzu s. BW. 26868, 2. vaicājiet slieksnīšam (Var.: slieksniņam, aus Dond.)! 20452, 1 var.; ‡

2) "klucis, uz kuŗu balstās duru kāja" (mit 2 ) Siuxt. In Liepna ist -š- aus dem gen. sliekšņa 2 auch in den nom. eingeführt.

Avots: EH II, 528


žagars

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786