Paplašinātā meklēšana

‡ àizmẽdît, spottend, höhnend wegtreiben.

Avots: EH I, 39

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

atmẽdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge spottend nachäffen Dunika: vai neesi vēl atmēdījies? ‡ Subst. atmẽdîšanâs, spottendes Nachäffen als Revanche: bija dzirdama . . . mēdīšanās un atmēdīšanâs Janš. Mežv. ļ. II, 354,

Avots: EH I, 155

atmẽdît, spottend, nachäffend antworten.

Avots: ME I, 177

[ìemēdît,

1) verspottend hineintreiben:
viņš tuo iemēdīja istabā Warkl.;

2) nachäffend an eine falsche Aussprache gewöhnen:
iemēdīts Bauske.]

Avots: ME II, 45

izmẽdît, tr., nachäffen, verhöhnen, verspotten: gana skaisti es dziedāju, puiši mani izmēdīja BW. 900. [Refl. - tiês, zur Genüge verhöhnen.]

Avots: ME I, 771

mẽdît: prs. mẽ̦du C., mèdīju ² Saikava; mẽ̦dît (prs. mẽ̦du) - auch Ermes, Frauenb., N.Salis, Serbig., Siuxt, Wainsel, Zögenhof.

Avots: EH I, 805

mẽdît [Ronneb., C., Dond., Selg., Wolm., Līn., Bl., Salis, Wandsen, mẽ̦dît Ruj., Alt - Salis, Lautb., Warkh.], -u [od. -ĩju Lis.], -ĩju, spotten, nachäffen, höhnen: apkārt manu ruotu grieza, mē̦da manu valuodiņu BW. 10375. Refl. -tiês,

1) = mēdīt: "ja, ja!" Jānis mēdījās MWM. VI, 507. ja mē̦dās, tad dievs karstu akmeni uz mēles uzliekuot Etn. II, 79. nemē̦dās šie kakti par tavu darbu A. XX, 544;

2) einander verspotten, einander nachäffen:
duj cielavas satikās, viena uotru mēdījās BW. 34184. - Subst. mẽdîšana, mẽdîšanâs, das Spotten, Nachäffen; mẽdîtājs, mẽdîtãjiês, einer, der spottet, nachäfft: mēdītājs bez ļaunas sirds (Rätsel) Sassm. [Zu li. mė´gzdyti "дразнить", mėgdytis "spotten", pamėčioti "nachspotten" (s. Būga РФВ. LXV, 319); vgl. auch li. pamedeimas "gesticulatio", pamedetoias "niekabilis" u. a. bei W. Schulze KZ. XLV, 228. Auf einer Interjektion mē beruhend?]

Avots: ME II, 612

nùomẽdît,

2): nuomẽ̦da, kâ katrs sēž un kâ ruokas liek Salis.

Avots: EH II, 68

nùomẽdît, tr.,

1) verhöhnen, verspotten:
nuomēd[i] savas ruokas, kājas, savu smuku augumiņu! BW. 20921;

2) nachäffen:
"Prasi Krišam", kalējs nuomedīja Dok. A.

Avots: ME II, 819

pamēdît, tr., etwas spotten, nachäffen: šī atkal pamē̦da LP. VII, 1182.

Avots: ME III, 70

pãrmẽdît, tr., [spottend nachäffen]: man likās, ka kāds manus smieklus pārmēdītu Latv.

Avots: ME III, 167

pìemẽdît, obendrein verhöhnen: bija rupjš un vēl piemēdīja klāt Drosth.

Avots: ME III, 272

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

II mẽrķis,

1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];

2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;

3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;

[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]

5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]

Avots: ME II, 620

rũpt Dond., Lautb., 3 praes. -pj L., 3 praet. -pa(-pe) Gr.-Buschhof, impers., mit dem Dativ der Person konstruiert, - Sorge machen, bekümmern; gereuen, verdriessen Wellig n. U.: kam rūpj mūsu tautas māksla A. XX, 149. uz kapa ruomiešiem rūpa stadīt un kuopt kuokus un puķes Pūrs I, 101. viņam rūpe, ka viņš . . . apmēdīts tapa Glück Makk. 7, 39. tas tam rūpe savā sirdī I Mos. 6, 6, tad rūpe tas tiem vīriem, un tie apskaitās ļuoti ebenda 34,7. kad tu kuo darījis esi, tad lai tas tev nerūpj Sirach 33, 19. Refl. -tiês, sich bekümmern Für. I. - Subst. rūpums, die Sorge, Bekümmernis Für. I. Ein li. rūpti scheint der III p. (prt. ?) parúpu Jušk. SvD. 13,3 zugrunde zu liegen.

Avots: ME III, 572

samẽdît, (nachäffend) verhöhnen: viņš mani stipri samēdīja Golg. viņš katru pruot samēdīt Warkl.

Avots: ME II, 684