[
mẽrdêt Dunika, Wolm.],
mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb.,
mêrdêt 2 Līn., Salis, Ruj., Wandsen],
-ẽju (li.
mérdė´ti "im Sterben sein"), tr.,
1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm; badā od.
badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;
[2) "?":
viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;
3) einen Sterbenden abwarten: mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl.
-tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203.
kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12
Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. 2 494 f.].Avots: ME II,
618