Paplašinātā meklēšana

manīte, eine deminutivische Nebenform zu mana, meine, die Meinige: vai, manīte sūra diena Var.: ai, manāja sūra diena) BW. 7611, 2 var.; 9289 var. vai, manīti sūru dienu, zili, me̦lni linu dvieļi 28427, 4.

Avots: ME II, 561

rūsmanĩte, rūsmanīša "?": es bij[u] darba rūsmanīša (Var.: rūsmanīte; rušmanīša 10443 var.) BW. 10447, 2.

Avots: ME III, 573

‡ dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

kamanes (unter kamana

3): auch Dunika; man meitiņa kamanēs BW. 11417, 4. apkrīt Saules kamanītes 33912 var.

Avots: EH I, 580

‡ rũpmane, eine, die für etwas Sorge trägt: es bi[ju] darba rūpmanīte VL. aus Frauenb. n. Ceļi VIII, 304.

Avots: EH II, 389

spĩzmane: Demin. dat. s. spīzmanītei BW. 2897, 4.

Avots: EH II, 554

‡ *sūrdiene, = sūra diena (?): ruokā vien paturēju tautu dē̦la ce̦purīti; vai, manīte ("?") sūrdienīte, - tūdaļ sauca līgaviņu! BW. 24687.

Avots: EH II, 608

vaĩmanas: nuovaidēsi iekš manām vaimanām BW. 15877, 2. Demin. vaimanītes BW. 23651. Ein nom. s. vaimana bei Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 72.

Avots: EH II, 748