Paplašinātā meklēšana

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ni, Adv. zu me̦l˜ns: me̦lni me̦lniem zirgiem, mit kohlschwarzen Pferden Aps.

Avots: ME II, 597

mel˜niķis, ein (kleiner) Rappe.

Avots: ME II, 597

mel˜nin, Adv., schwarz (oft zur Verstärkung von me̦l˜ns): zeme melnin me̦lna izpuvusi Sil. tautās bija mellin (Var.: me̦lli 16472) raibas (guovis), schwarzgefleckte, schwarzgestreifte Kühe BW, 16471.

Avots: ME II, 597

mel˜ninât, tr.,

1) schwärzen, schwarz anlaufen lassen:
dzijas;

2) anschwärzen, tadeln, verleumden:
tautas mani melnināja kâ dubļainu kājas autu Paul. izaudzina, izbaltina, duod tautām melnināt BW. 17895.

Avots: ME II, 597

[mèlnine ² Warkl., Warkh., mel˜line Dunika, Rutzau, die Scwarzbeere.]

Avots: ME II, 597

mel˜nis,

2): auch (mit èl ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 799

mel˜nis, f. -ne, Demin. verächtlich melnelis, f. -ele,

1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;

2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.

Avots: ME II, 597

‡ mèlniškājs ² Zvirgzdine, brünett: m. puisis.

Avots: EH I, 799

mel˜nišķis, ein Mensch von schwärzlicher Hauftfarbe, ein Brünetter Lös. n. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 597

mel˜nišķs: mèlnišks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH I, 799

mel˜nišķs, schwärzlich, brünett Lub.

Avots: ME II, 597

namelnieks: wer in einem namelis (s. oben) wohnt Dunika.

Avots: EH II, 4

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375

sāmelnieks, s. sāms.

Avots: ME III, 803

samel˜ninât, same̦l˜nuôt, tr., schwarz, unsauber machen (perfektiv): same̦lnuotuo pārtikas kuli Veselis Saules kapsē̦ta 95.

Avots: ME II, 682, 683

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

izbal˜tinât, tr.,

1) ganz weiss machen:
izaudzina, izbaltina, duod tautām melnināt BW. 17895.

Kļūdu labojums:
1) ganz = ganz

Avots: ME I, 715

[izglāsît, glatt streiche(l)n: izsukājis, izglāsījis (Var.: saglaudījis, nuoglaudījis) scil. melni BW. 35713. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

[izglāstît, glatt streiche(l)n: izsukājis, izglāsījis (Var.: saglaudījis, nuoglaudījis) scil. melni BW. 35713. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738

izkašât, izkašņât, freqn. von izkast, ausscharren, auskratzen: melnis tuos bija izkašājis Baltp. vistas duobes izkašņā. sētiņa izkašņāta LP. IV, 75. izkasņājis klintī alu LP. VII, 1316.

Avots: ME I, 748, 749

mel˜nelis, s. melnis.

Avots: ME II, 597

ratse̦ga, die Wagendecke: Līrums atklāja ratse̦gu, kamē̦r Rita valdīja gruožuos nemierīguo melni Veselis Saules kapsē̦ta 140.

Avots: ME III, 481

‡ reide (mit ostie . ei < ī? ) "?": tiš pa ceļu, ... melni gaiļi! lai paliek ... miežu reides nelasītas Tdz. 59785. Vgl. rīdā.

Avots: EH II, 363

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

ruķis,

1) "?": meitas mani melni sauca, rukīt[i] (Var.: rūķīti, druķīti) manu kumeliņu BW. 11308 var.;

2) ein rundliches, wohlgenährtes Kindchen
Golg.;

3) "kruķis" (?) A. Schwanb.

Avots: ME III, 557

I sāms,

a) auch melnieks">sāmelnieks u. sāmietis Allunan n. U., ein Finne Biel. n. U. (in Kurl.); sāmu zeme, Finnland Allunan n. U.;

b) sāms Biel. n. U. (in Kurl.), sāmietis U., sāmnietis L., ein Oesulaner, Bewohner der Insel Oesel;
sāmu zeme, die Insel Oesel U. Dürfte auf liv. Sārmā (estn. Sāre-mā) "Ösel" beruhen; zum Schwund des r vgl. Le. Gr. § 103a. Liv. dial. Sāme-måˉ "Ösel" seinerseits ist (wie auch Thomsen Beröringer 278 annimmt) aus dem Le. entlehnt.

Avots: ME III, 803

se̦dulka U., se̦dulks, ein auf zwei viereckigen Polstern ruhendes Sättelchen, welches mittels eines Gurtes dem Pferd um den Leib geschnallt wird und durch dessen zwei Ösen od. Ringe ein Riemen von der einen Femer zur andern geht und das Kummet u. das Krummholz tragen hilft Bielenstein Holzb. 566: melnis . .. saplēsa vēl se̦dulku Latv. zirgam jāapjuož se̦dulks Preip. 162. Aus r. cѣдёлка dass.

Avots: ME III, 811

*šķīdnis oder *šķīdne, = šķīduonis 1 (?): neskatuoties uz šķīdni melnis laiž vaļā H. Eldgasts Vižņi 18; šķldnis ² Bauske "flüssiger Kot"; šķīdne Bers. "šķîdums".

Avots: ME IV, 48

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

sprañda Dond., U., sprànda ² Saikava, sprañds Wandsen, Frauenb., lw., U., spran̂ds ² Bershof, Līn., sprandis St., der Wirbel im Genick Elv.; das Genick U., der Nacken Dond.; der Kopf (mit an̂ ² ) Dunika; der Hinterteil eines Tieres (spranda) Selb.: sprandu lauzt, das Genick brechen. tre̦nc zirgu dziļajā grāvī, var . . , vai sprandu nuolauzt Alm. Kaislibu varā 66. kaut spranda būtu lūzuse šim lācim! Lautb. Vidv. II, 79, grābis vijuolnieku aiz spranda LP. VII, 621. Klintainis tuo turēja, satvēris aiz spranda R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 85. viņš dabūja ar dūri pa sprandu. (zirgam) aplam cieta spranda Janš. Čāp. 53. kad zirgs paceļ kaklu un tuo pie spranda nuoliec Konv. ² 1422: sadevu melnim pa sprandu, ka vilna vien nuoputēja Selb. gari luocīs savus cietuos sprandus pie viņa kājām Kra. Vīt. 17. - spranda dūriens, Nackenstich Preip. 67. Als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. sprándas "Nacken, Genick", das von Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278 ohne Begründung zu li. spréndžiu (le. spriêžu, s. spriêst) gestellt wird, ohne dass ein Zusammenhang der Bedeutungen ohne weiteres zu ersehen ist. Wie man nun deutsch vom aufgerichteten, stolzen Nacken spricht (so auch gr. αὐχήν "Nacken" zu αὐχή "Stolz, Prahlerei" und - wenn mit X aus kh - zu got. auhuma "höher" und zum apr. Superlativpräfix ucka-?),-so könnte der li. Nackenname als etwas "Gespreiztes" zu mhd. sprenzen "sich spreizen, einherstolzieren" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676) resp. zu ae. sprindel "Spannhaken" gehčiren; vgl. auch spriêst und sprîdis.

Avots: ME III, 1010

uzskūpstît zirgam, schmatzend, schnalaend ein Pferd antreiben: saņēmis gruožu, uzskūpstīja melnim, lai ve̦lk Latv.

Avots: ME IV, 379

ziemeļnieks, ziemelnieks Mag. IV, 2, 144, ein im Norden Wohnender, ein Nordländer: ziemeļnieku tautas Norv. 75. ziemeļnieku teikas Etn. I, 91. ziemeļnieku naktis Stari II, 617.

Avots: ME IV, 743