Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'mice' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'mice' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (18)
dundurmice
dundurmice
mice
mice,
1): balta m., BW. 6567, 1. jē̦ra m. galviņā 20622;
2): teļa m. Wessen, ein Dummkopf;
‡
4) Name einer weissköpfigen Kuh
Warkl.
Avots: EH I, 811
1): balta m., BW. 6567, 1. jē̦ra m. galviņā 20622;
2): teļa m. Wessen, ein Dummkopf;
‡
4) Name einer weissköpfigen Kuh
Warkl.
Avots: EH I, 811
mice
mice, auch mica U.,
1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;
2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;
3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]
Avots: ME II, 622, 623
1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;
2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;
3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]
Avots: ME II, 622, 623
micenieks
pamice
pamice, eine Kopfbekleidung, "pašaustai rupjai drēbei uzšūta brūna pirkta drēbe" Plutte 66.
Avots: ME III, 70
Avots: ME III, 70
piķamice
piķamice (unter piķmice),
1): auch Dunika; kāds pabāž ... galvu ar sarkanu piķamici Lautb. Atziņas I, 46.
Avots: EH XIII, 231
1): auch Dunika; kāds pabāž ... galvu ar sarkanu piķamici Lautb. Atziņas I, 46.
Avots: EH XIII, 231
piķmice
piķmice Dond.,
1) piķamice PS., eine Art Mütze:
es gan tādu piķmici neliktu galvā Aps.;
2) comm., ein Schimpfwort.
Avots: ME III, 214
1) piķamice PS., eine Art Mütze:
es gan tādu piķmici neliktu galvā Aps.;
2) comm., ein Schimpfwort.
Avots: ME III, 214
šlāpmice
šlāpmice,
1) die Schlafmütze:
muižas meitas pūriņā kunga ve̦cas šlāpmicītes BW. 12150. zeķīte kâ šlāpmicīte 7206;
2) (fig.) die Schlafmütze, ein verschlafenes Mädchen:
šlāpmice tā tautu meita BW. 21380.
Avots: ME IV, 59
1) die Schlafmütze:
muižas meitas pūriņā kunga ve̦cas šlāpmicītes BW. 12150. zeķīte kâ šlāpmicīte 7206;
2) (fig.) die Schlafmütze, ein verschlafenes Mädchen:
šlāpmice tā tautu meita BW. 21380.
Avots: ME IV, 59
smicenes
smicenes, sehr kleine Insektenarten Raiskum, Schibbenhof: mazgājies, tautu meita, skaidravuota ūdenī! jau tu biji uzaugdama smicenēs (im Wasser, das voll kleiner Insekten ist) mazgāj[u]sēs BW. 25890 (aus Kandau).
Avots: ME III, 960
Avots: ME III, 960
smicenis
I smicenis: ja smiceņi lien acies, tas uz lietavām Erlaa. līdzīgi vai neparādās milzī tie (=darbi) kâ smicenī? Asp. Raksti IV (1904), 6.
Avots: EH II, 537
Avots: EH II, 537
smicenis
I smicenis Bauske, ein sehr kleines Insekt Stenden; eine sehr kleinen Mücken ähnliche Fliege, die die Pferde belästigt Spiess n. U.; ein kleines, an der Unterseite der Mistkäfer lebendes Insekt: cik viņai (vāmbuolītei) smiceņu pie vē̦de̦ra, tik gadu vēl jādzīvuo LP. VII, 414. purva ūdens pilns smiceņu Stenden. Zu smicis.
Avots: ME III, 961
Avots: ME III, 961
smicenis
smicens
I smice̦ns, die schwarze Spitzmaus Oppek. n. U., Wasserspitzmaus RKr. VIII, 85. Zu smicis?
Avots: ME III, 961
Avots: ME III, 961
smicens
II smice̦ns, ein Stück Holz, das nicht brennen will Oppek. n. U., smicani (wohl mit hochle. a aus e̦), (von Feuchtigkeit) durchtränktes Holz Mar., smicans, ein (von Feuchtigkeit) durchtränkter, halbverfaulter Balken Mar.: smicani vien ir, nede̦g ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 136. - Wenn mit -mi- aus reduziertem -me-, vielleicht zu slav. smokъ "Zukost" (zur Bed. vgl. le. pavalgs "Zukost": valgs "feucht").
Avots: ME III, 961
Avots: ME III, 961
štagmice
štagmice (unter štagere): ein altmodischer Hut mit Blumen und Bändern Mar.; "agrāk valkāta gaŗdibene, tagad maskām nuo papīra pagatavuota" Adsel, Kalnemois.
Avots: EH II, 656
Avots: EH II, 656
urmice
Šķirkļa skaidrojumā (31)
apmičot
apmičuôt, tr., der jungen Ehefrau die Haube (mice) aufsetzen: dē̦lu māte lielījās mani labi apmičuot BW. 24650.
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apnēsāt
apnẽ̦sât, dial. apne̦sât, abtragen (Kleider), freqn.: divreiz lika apnē̦sātas mices brūtei galvā BW. III, 1, 50.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
banīte
banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.
Avots: ME I, 263
Avots: ME I, 263
dundurnīca
grumba
kroķēts
laiks
laĩks (li. laĩkas "Zeit"),
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
līdums
lìdums, das Gekrochensein: nuo tās mices līdumiņa trūks vienai vainadziņa BW. 24295.
Avots: ME II, 477
Avots: ME II, 477
maksāt
maksât, -ãju,
1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;
2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.
Avots: ME II, 555
1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;
2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.
Avots: ME II, 555
mašs
mašs Peb., Serb., Wolm., Burtn. n. U., [Jürg., maša Kürbis], maši L., = mats II, die Metze in der Mühle. [Gebildet wohl neben mašuôt etwa nach dem Vorbild von mats: matuôt u. a.; mašuôt aber stammt wohl von einem * mate (< mnd. matte "Metze"), vgl. z. B. kãršuôt: kārts (gen. pl. kāršu), sẽņuot: sẽne, mičuôt: mice u. a.]; s. auch maša.
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
mēteļķēķis
mica
mička
mička,
1) verächtl. Demin. zu mice: mička galviņā BW. 29143;
2) "?": mička, mička mūs[u] māsiņa, pie puišiem gulē̦dama; gulē̦dama izgulēj[u]se savu puķu vainadziņu BW. 24968.
Avots: ME II, 623
1) verächtl. Demin. zu mice: mička galviņā BW. 29143;
2) "?": mička, mička mūs[u] māsiņa, pie puišiem gulē̦dama; gulē̦dama izgulēj[u]se savu puķu vainadziņu BW. 24968.
Avots: ME II, 623
nice
nodziedāt
nùodziêdât, tr., intr.,
1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;
2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;
3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];
4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;
5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.
Avots: ME II, 781, 782
1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;
2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;
3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];
4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;
5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.
Avots: ME II, 781, 782
puškains
puškaîns, mit Fransen besetzt St., Bergm. n. U.: puškaini cimdi Bielenstein Holzb. 439. puškaina mice Saul. 1, 100, puškains uozuoliņš BW. 12257 var.
Avots: ME III, 438
Avots: ME III, 438
runkains
škāvas
I škāvas mice, eine Art Kopfbedeckung: škāvas mice (Var.: spicmicīte) man galvā BW. 20414 (aus Schmucken); vgl. šķavas mice.
Avots: ME IV, 20
Avots: ME IV, 20
šķavas
šķavas Bers., Dunika, Golg., Gr. - Sessau, Grünwald, Lis., Lös., Lub., Lubn., Saikava, Schwanb., šķaves BW. 30761 var., šķavi MWM., = šķaũdas, das Niesen: šķavas nāk, - laikam būs iesnas Schwanb. tai ieskrāja putekļu mākuoņi de̦gunā un sacela šķavas Vēr. II, 546. kad rītā pirms bruokastīm kādam nāk šķavas, tad tai dienā dabū redzēt kādu, kas nav ilgi re̦dzē̦ts Etn. II, 111. = mice">šķavas mice,
a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;
b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.
Avots: ME IV, 23
a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;
b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.
Avots: ME IV, 23
slēšu
slēšu (gen. pl.) Selb., slēžu (gen. pl.), slēša (gen. s.), slēža (gen. s.), aus Lein und Wolle gewoben: slēša kre̦kli, Cambrik- od. ShirtingPletthemden Mag. XIII, 3, 58. slēža kre̦klu šūdināju BW. 7355, 2. slēšu kre̦kls mugurā, kaņepēju pūriņā 21515. viegla bij slēšu mice 214. gultu pataisīšu . . . smalkiem slēžu palagiem 13276, 1. ... skutuls, apklāts ar slēšu drānu BW. III, 1, 81. Beruht auf mnd. sles-tuke "Tuch aus Lein und Wölle"; auf der mnd. Nebenform sleistuke beruht le. sleiša, sleisu dass.
Avots: ME III, 930
Avots: ME III, 930
smicis
smicis,
1) eine sehr kleine Mücke
Raiskum, Grünh., Schibbenhof, (hier auch smicumiņš) Gr.-Sessau: daudz smiču saulguozē Alksn.-Zund.; smiči C. "mudži";
2) der Löffelstint
Livl. n. Heniņ;
3) von einem Knaben:
augšā... gulēja Griša, bet nuo pretējā suola spīdēja uotra tāda paša smiča priecīgās acis A. Brigader Daugava I, 1201. Nebst smicenis, smikuči, smikulīši (und smice̦ns I?) vielleicht zu gr. σμῑχρός "klein", lat. mīcidus "winzig", mīca "ein Krümchen".
Avots: ME III, 961
1) eine sehr kleine Mücke
Raiskum, Grünh., Schibbenhof, (hier auch smicumiņš) Gr.-Sessau: daudz smiču saulguozē Alksn.-Zund.; smiči C. "mudži";
2) der Löffelstint
Livl. n. Heniņ;
3) von einem Knaben:
augšā... gulēja Griša, bet nuo pretējā suola spīdēja uotra tāda paša smiča priecīgās acis A. Brigader Daugava I, 1201. Nebst smicenis, smikuči, smikulīši (und smice̦ns I?) vielleicht zu gr. σμῑχρός "klein", lat. mīcidus "winzig", mīca "ein Krümchen".
Avots: ME III, 961
smičuks
smidzenis
štagere
štoga
štoga (aus *štaga?) mice Golg., štokmice, eine Art Kopfbedeckung: nelieciet štokmicītes, lieciet cauņu ce̦purīti jel saulītes pakrē̦slam! BW. 24684.
Avots: ME IV, 103
Avots: ME IV, 103
sugam
tile
tilis
tils
vidus
vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581