Paplašinātā meklēšana

muciņa,

1): ē̦d kâ trīs dienas zem muciņas bijusi (d. h. gierig und viel)
Ronneb.

Avots: EH I, 827

muciņa,

1) das Tönnchen,
Demin. zu muca;

2) auch: mucīte U., in der Fischersprache ein auf dem Wasser schwimmendes Zeichen (Boje):
pie āma plūksnas tiek sieta muciņa, kas pe̦ld virs ūdeņa Etn. II, 106. mucīte, Marke am Zugnetze, um in rechter Richtung zu ziehen PK., U.;

[3) eine Art Männerrock:
visi nē̦sāja pašaustas pe̦lē̦kas vadmalas svārkus vai muciņas Janš. Dzimtene ² II, 287].

Avots: ME II, 658

garšîgs, garžîgs AP.,

1) schmack haft, wohlschmeckend:
garšīga gaļa, garšīgs virums, garšīgi rāceņi. man muciņa ir zināma bez stīpām un bez dibe̦na; tur sula iekšā garšīga, nuo kā var celties dzīvība RKr. VII, 764. garšīgi ēst, mit Appetit essen Mar. n. RKr. XV, 114; garšīgi smieties, herzlich lachen MWM. II, 341, Mar. n. RKr. XV, 114. Vgl. garši II und gar̂ša.

Avots: ME I, 604

‡ izklunkâtiês, hörbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457

leģele, leģene, lēgēre, leģeris Elv., das Lägel, Fässchen: leģele ir nuo viena kuoka gabala taisīta muciņa, kuŗā turējuši brandvīnu RKr. XI, 96. leģele - maza muciņa, kuŗā strādnieki, uz lauku iziedami, paņe̦m dzērienu līdz Lasd. putras leģene ir vērpele Stenden, Katzd. ar pildīja jau ceļa lēģerēs gan me̦dus dzērienu, gan labu vīnu Lautb. [Nebst li. legerỹs dass. aus mnd. legel(en) od. legen dass.]

Avots: ME II, 445

II miests, gew. das Demin. miẽstiņš, süsses Bier Oberl. n. U., [ Honigbier, Met Bers., Bielenstein Holzb. 304]: tē̦vi e̦suot ne̦suši muciņas "putuojuošā miestiņa" A. XX, 600. puisīt[i]s meitu aicināja: nāc, meitiņa, miestu dzert! - dzer, puisīti, tu pa˙priekšu, tu pats miesta darītājs! BW. 19784. [In Ruj. u. a. miẽstiņš, = alus, Bier. Nebst li. mieštinis "mit Honig süss gemacht (z. B. von Bier)" zu le. maisīt, li. miẽšti "mischen, mit Honig süssen".]

Avots: ME II, 655

[nùobunkšķêt (mit uñ Siuxt, Dond., Nikrazen, Autz, Ringmundshof, mit un ² Bauske, Stenden, Behnen, Hofzumberge, mit ùn Serben, Sermus), dumpf erschallen Gr. - Buschhof, Neu - Wohfahrt, Naud., Nötk., Grünwald: nuobunkšķēja vien, kad skābputras muciņa izspēra spundi Lennew. auns ar ragiem iezvēla vērsim pa ribām tâ, ka nuobunkšķēja vien Jürg. akmens iekrita akā, ka nuobunkšķēja vien N. - Peb. Ähnlich auch das reflexiv: bē̦rns nuokrita, ka nuobunkšķējās vien Vank.]

Avots: ME II, 766

nùosir̃muôt, nùosir̃mêt, auch nùosir̃mt, intr., grau werden: nuosirmējis tē̦va dē̦ls BW. 13041. nuosirmuojis kâ uozuols Etn. IV, 4. man muciņa kambarī nuosirmušu muguriņu BW. 19740. [nuosirmējis (nuosirmuojis 35726) man kūsītis 35187.]

Avots: ME II, 846

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts <sup>2</sup> Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

‡ stoņ̃ģele, ein kleines Gefäss, "muciņa" Allendorf; "ein altes (namentlich metallenes) Gefäss, das nur zur Aufnahme unsauberer Abfälle dient" Lems. Vgl. stuņģis.

Avots: EH II, 583

‡ stoņ̃ģelis, eine Halbtonne, worin man Spülicht giesst od. Pilze einsalzt Seyershof; ein Gefäss zum Einsalzen von Fleisch Ruj.; ein hölzerner Zuber Kolberg; stoņ̂ģels ² Salis "maza muciņa".

Avots: EH II, 583