Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nejauši' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nejauši' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
nejauši
nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]
Avots: ME II, 717
Avots: ME II, 717
Šķirkļa skaidrojumā (17)
aiztricināt
‡ àiztricinât,
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
apdzist
apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
izsprāgt
izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,
1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;
2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;
3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;
4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;
5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.
Avots: ME I, 803
1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;
2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;
3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;
4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;
5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.
Avots: ME I, 803
nejāšs
nevāši
novirzīt
nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,
1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;
2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.
Avots: ME II, 888
1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;
2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.
Avots: ME II, 888
piesēst
pìesêst,
1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;
2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;
3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,
1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;
2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.
Avots: ME III, 288, 289
1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;
2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;
3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,
1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;
2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.
Avots: ME III, 288, 289
pieskarēties
pìeskar̂tiês, auch pieskãrtiês Dond., intr., berühren: melderis nejauši pieskāries pie dzirnavu ratiem Stockm. n. RKr. XVII, 45. viņam pieskaŗuoties Vēr. II, 342. nedzīvais metals raud, pieskaŗuoties cilvē̦ka ruokai II, 57. = Subst, pieskar̂šanâs, pieskãršanâs, die Berührung; pieskārums, das einmalige Berüliren, die einmalige Berührung: katra lapa vēl glabāja sevī tavu maiguo pirkstu (reflexiv) pieskārumuos Plūd.
Avots: ME III, 290
Avots: ME III, 290
pratināt
pratinât,
1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;
2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".
Avots: ME III, 378, 379
1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;
2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".
Avots: ME III, 378, 379
sažuvēties
sažuvêtiês, innerlich zusammenzucken: es nejauši uzskrēju nuonāvē̦tam cilvē̦kam un tâ sažuvējuos, ka visi luocekļi nuotirpa Druw. n. RKr. XVII, 76.
Avots: ME III, 800
Avots: ME III, 800
slist
slist, slīst, prs. -stu,
1) (li. slýsti "gleiten") gleiten, ausgleiten:
re̦gavas slîst uz leju Bers. kāja nejauši var slist Sārķis;
2) prt. -su, (gew. in der Zstz. mit ap-, at- und nùo-) still werden, sich legen
Schwanb., Lis., Golg., Adl., Selsau, Warkl. (slist), Druw. (slīst): vējš slist Lis. In der Bed. 1 zu slids; in der Bed. 2, wenn z. B. apslist als ap-s-list (mit reflexivem -s-; vgl. z. B. skàistiês) aufzufassen ist, zu and. lēs "weniger", ahd. līso "leniter", mhd. līse "schwach, sanft", le. liẽss (s. dies, sowie zur Wurzei Walde Vrgl. Wrtb. II, 388 f.).
Avots: ME III, 933
1) (li. slýsti "gleiten") gleiten, ausgleiten:
re̦gavas slîst uz leju Bers. kāja nejauši var slist Sārķis;
2) prt. -su, (gew. in der Zstz. mit ap-, at- und nùo-) still werden, sich legen
Schwanb., Lis., Golg., Adl., Selsau, Warkl. (slist), Druw. (slīst): vējš slist Lis. In der Bed. 1 zu slids; in der Bed. 2, wenn z. B. apslist als ap-s-list (mit reflexivem -s-; vgl. z. B. skàistiês) aufzufassen ist, zu and. lēs "weniger", ahd. līso "leniter", mhd. līse "schwach, sanft", le. liẽss (s. dies, sowie zur Wurzei Walde Vrgl. Wrtb. II, 388 f.).
Avots: ME III, 933
spert
sper̂t,
1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡
2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris 2 tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡
3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡
4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡
5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.
Avots: EH II, 548
1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡
2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris 2 tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡
3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡
4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡
5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.
Avots: EH II, 548
uzart
uzar̂t,
1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;
2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,
1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;
2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;
3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.
Avots: ME IV, 315
1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;
2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,
1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;
2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;
3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.
Avots: ME IV, 315
uzčirkstināt
uzčirkstinât,
1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;
2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).
Avots: ME IV, 322
1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;
2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).
Avots: ME IV, 322
uzliesmot
uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.
Avots: ME IV, 353
Avots: ME IV, 353
uzmīt
II uzmĩt (li. užmìnti "worauf treten"),
1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;
2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,
1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;
2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.
Avots: ME IV, 360
1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;
2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,
1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;
2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.
Avots: ME IV, 360
uzsprukt
uzsprukt, ‡
2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I 5 (1936), 69.
Avots: EH II, 734
2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I 5 (1936), 69.
Avots: EH II, 734