Paplašinātā meklēšana

nepatìesi,

1): pa n. Siuxt n. BielU.

Avots: EH II, 17

nepatìesi, nepatieši, nepateisu,

1) mit Unrecht, ohne Grund
[pa nepatiesu Biel. n. U.]: kāpēc mani māmuliņa nepatiesi ienīdēja? Ltd. 2827. citi bē̦rni klaipu plēsa, mani lūla nepatiesi BW. 3041;

2) umsonst, unnützerweise:
pieši mani, zābaciņi nepatiesi (Var.: nepatieši) deldējami 22423. nemin dievu nepatieši! 12558.

Avots: ME II, 726

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4

‡ pavalšķuôtiês "eine Weile muldēt" Saikava; "nepatiesi izrunāties" Lubn., Sessw.; ja reizēm ar kādu pavalšķuojas ("?"), tad tur pats bija vainīgs Veselis Dienas krusts 85.

Avots: EH XIII, 187

I valkuôt: dieva ... vārdu nepatiesi v. (gebrauchen) Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 257), LLD. II 1,12. kâ mums tuo (scil. labumu) būs v. Manz. Post. ⁴ 972.

Avots: EH II, 753

vañtaļuôt,

1) wackelnd gehen
Schibbenhof: mazs bē̦rns vantaļuo ("geht, die Füsse schleppend") Erlaa;

2) "nuovilcināt" Schibbenhof; faulenzen Alksnis-Zundulis: kuo nu pa nepatiesi laiku vantaļuo! Schibbenhof. nebūtu vantaļuojuši, būlu jau sen pastrādāts Alksnis-Zundulis. Vgl. vañtaruôt und *vañkarêt.

Avots: ME IV, 472

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772