1)ausfragen, verhören, ausforschen: tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2)jem. zu Gefallen tun, es recht machen: gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1)sich anhören, klingen, scheinen: kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2)anhörig, zuhörig: Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
1)die Faselei, leeres Gerede, gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;
2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in: melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.