laûznis,
1) das Brecheisen: [ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102.
ņēma laûzni 2 ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];
2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen Mar., Bers., [Ronneb.];
3) der Pl.
laužņi,a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;b) das scharfe Gebiss für Pferde: es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28.
lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.;
laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.:
lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;
4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann): lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.
Avots: ME II,
432