nokaitēt
nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.
Avots: ME II, 793
Avots: ME II, 793
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nokaitēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nokaitēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
nokaitēt
‡ II nùokaitêt, zustossen, widerfahren (von Krankheitsanfällen): jums nuo tādas kāju sasaldēšanas ne˙kas nenuokaitēja? nedabūjāt karsuoni vai kādu ... plaušu kaiti? Janš. Bandavā I, 211 (ähnlich Dzimtene III 2 , 69, Mežv. ļ.1, 206). kas tad ruokai nuokaitēja? Precību viesulis 26.
Avots: EH II, 50
Avots: EH II, 50
nokaitēties
‡ nùokaîtêtiês 2 AP.,
1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;
2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.
Avots: EH II, 50
1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;
2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.
Avots: EH II, 50