nokaitēt
nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.
Avots: ME II, 793
Avots: ME II, 793
'nùokaitinât' ir atrasts šādos šķirkļu elementos: